“Kaunies, nepateicīgā!”
Mūsu sabiedrībā ir tendence uzskatīt, ka, ja mātes un meitas attiecības ir neizdevušās, tad, protams, vainīga ir meita. Tas ir dēļ tā, ka māte nedrīkst būt slikta, viņa taču ir māte: mīloša, rūpīga, sirsnīga. Mūsu kultūra liek mums nekavējoties nostāties mātes pusē, lai arī kāda viņa būtu. Psiholoģijas grāmatu autore Pega Stripa, ļoti daudz runā par to, ko pārmanto jaunas sievietes.
Mammai vienmēr ir taisnība!
Ja vecāki šķiras no bērna, tad visi vienprātīgi apgalvos: jā, vecākiem ir grūti un pieauguši bērni ir tādi nepateicīgi egoisti. Tiek uzskatīts, ja vecāki ir novesti tik tālu, ka atdalās no bērna, tas nozīmē, ka viņš jau ir izmēģinājis visas metodes, lai ar bērnu atjaunotu attiecības un pats galvenais viņš centās no visas sirds. Un mēs, protams, uz šādiem vecākiem paļaujamies un viņiem uzticamies!
Bet, lūk, nepateicīgā meita šādu uzticības kredītu nedod. Viņai saka, ka viņa ir nepateicīga, patmīlīga, bet viņu taču baroja un apģērba, bet ja viņai trūka mīlestības, tad vajadzēja taču uzvesties normālāk! Vai arī viņai saka: nevajag pārspīlēt, viss taču ir labi, tev tāpat ir paveicies. Un paradoksāli, ka citi ģimenes locekļi seko šīm līnijām sakot, ka viņa ir slikta un nepateicīga.
Tev vajadzētu kaunēties…
Stāsti par nemīlētām meitās ir stāsti, kurus neviens nevēlas dzirdēt. Bieži jautājumi, kurus pēcāk šāda sieviete uzdod sev, viņa neuzdrošinās uzdot citiem: “Kā paskaidrot, cik ļoti toksiska ir manas mātes uzvedība, kā lai es šajās attiecībās neizskatos nepateicīga? Katru reizi, kad es cenšos tuvoties šai tēmai, pat tuvāko draugu acīs, es redzu nosodījuma ēnu. Bet vai meitas parādam patiešām ir jābūt tik sāpīgam? Vai man ar viņu ir jātiekas, ja viņa mani atklāti nicina?”
Publiska ģimenes situācijas apspriede tikai pasliktina situāciju, kad jau ir attīstījusies, kurā nemīlēto meitu kaunina: “Tev vajadzētu kaunēties, ka esi tāda!”
Dažreiz attiecību izbeigšana ar māti ir vienīgais ceļš uz dziedināšanos.
Klusuma solījums
Bērnībā reti kura nemīlētā meita runā par to situāciju kāda ir viņas mājās. Daļēji tas ir tāpēc, ka viņa domā, ka katrā mājā tā ir norma. Šāds secinājums savā veidā “normalizē” šādas nesaprātīgas attiecības un tiek piedzīvots pilns spektrs: no pazemošanas līdz ignorēšanai, no netaisnas kritikas līdz slēptām manipulācijām. Laika gaitā meitene redz, kā citās ģimenēs izturas pret viņas draudzenēm un bieži vien secina, ka viņa pati sevi tādu ir pelnījusi, jo citas meitenes tā netiranizē.
Mātes, kuras nemīl savus bērnus, savu negatīvās uzvedības vainu uzveļ bērniem: “Es tevi nesodītu, ja tu nebūtu tik stulbs!” Kauns kļūst par parastu bērna reakciju. Un tas ir vēl viens no iemesliem, lai klusētu un nevienam neko neteiktu.
Kad es biju sarakstījusi savu grāmatu “Ļaunās mātes” (Mean Mothers) man piezvanīja mana koledžas laiku istabas biedrene. Mēs veselu gadu dzīvojām kurpju kastes izmēra istabiņā, bet ne reizes nepārrunājām to kā mūsu mātes pret mums izturējās. No tā brīža pagāja 40 gadu, un tikai tagad mēs varējām lauzt mūsu “klusēšanas zvērestu” un viena otru atbalstīt. Bet, protams, šāda klusēšana ir ārkārtīgi tipiska šādā situācijā.
Vainas sajūta kā ierocis
Pēc speciālistu domām, psiholoģiskā audzināšana un vardarbība bez mīlestības uz psihi iedarbojas vienādi: bērns manto vainas un kauna sajūtu arī pieaugušo dzīvē. Nav svarīgi vai mātes uzvedības iemesls bija vēlme “noteikt” un “izlabot” bērnu vai arī nespēja valdīt pār savām emocijām.
Tieši kliegšana, draudi un aicinājumi izraisa dziļu deformāciju gan bērna, gan mātes uztverē, kā arī var izraisīt fiziskas reakcijas vēdera rajonā, kaklā un krūtīs, tāpat arī izvairīšanos no acu kontakta.
Bieži vien tas notiek dēļ tā, ka pats vecāks ir kauna sajūtas turpinātājs, jo pats to pieredzējis savā bērnībā. Vecāks koncentrējas uz savu bezspēku un nekompetenci un no skatiena pazaudē savu bērnu. Kā jūs saprotat, tas ir apburtais loks no kura spējīgs ir iziet tikai vecāks saprotot, kas notiek un apzināti cenšoties neatkārtot destruktīvo uzvedību, lai labotu to, kas jau ir salauzts. Bet tas nenotiek vienmēr.
Kauns pret vainu
Psiholoģijā kauna un vainas sajūtas tiek nošķirtas. Jaundzimušajam šādas sajūtas nav, bet bērniem tās tiek iepotētas. Kauns ir toksiskāks, jo parasti vainas sajūtu izjūt par kādu konkrētu situāciju, bet kauns ietekmē cilvēka dabu, pašnovērtējumu, deformē to kā jūs sevi redzat un novērtējat. Vaina var attīstīt empātiju, bet kauns rada nespēju veidot līdzjūtību.
Ja mūs kaunina, tas ir dēļ tā, ka mēs “esam paši sliktākie, kā neprotam uzvesties, tāpēc arī nav ko pārdzīvot, jo slikti cilvēki nav tā vērti”. Tādēļ kauninātie noslēdzas sevī un nav spējīgi atvērties citām emocijām un nožēlot to, kam viņi paši dara sāpes.
Eksperti apgalvo, ka cilvēkus, kurus skar kauns, piedzīvo dusmu lēkmes un pauž tās destruktīvā veidā. Viņiem ir grūti nodibināt normālas attiecības: viņi dara visu iespējamo, lai atkal nepārdzīvotu briesmīgo kauna sajūtu. Jo vairāk viņi vēlas no tā izvairīties, jo dziļākas viņu sāpes.
Tāpēc runāt par kaunu un to, kas to rada, nozīmē palīdzēt daudzām nemīlētām meitām dziedināties.
Avots: econet.ru