Cilvēki katru dienu masveidā tiek indēti, kas grauj to veselību, atņem enerģiju un padara tos slimus ar visdažādākajām kaitēm. Bieži vien ārsti nemaz pat neprot noteikt slimību cēloņus, daudzos gadījumos ārstēšana ir jāsāk ar indējošas pārtikas lietošanas pārtraukšanu. Veselībai nekaitīgas pārtikas ieguve ir viena no lielākajām mūsdienu cilvēku problēmām.
Lai pārtikas produkti ilgi uzglabātos, labi izskatītos, lai piešķirtu vai pastiprinātu to garšu utt. tiek izmantotas vairāk kā 300 dažādu piedevu ne visas no kurām ir nekaitīgas. Šīs vielas parasti tiek apzīmētas ar burtu E un aiz tās stāvošu trīs vai četru ciparu skaitli (lai gan reizēm tiek norādīts tikai piedevas nosaukums) un uz produktu iepakojuma tiek parasti rakstītas iespējami mazākiem burtiem. Tāpēc, lai saglabātu veselību, pie rokas vienmēr ir jābūt uzziņas informācijai par katras no šo vielu iespējamo ietekmi uz cilvēku. Tiem, kuri patiešām vēlas saglabāt savu veselību un domā par saviem pēcnācējiem, turpmāk izklāstītā informācija ir neaizvietojama.
„E” vielas, ko satur nopērkamie pārtikas produkti, ir pilnīgi nevajadzīgi un visbiežāk arī mūsu organismam kaitīgi svešķermeņi. Gandrīz viss, ko satur pārtikas produkts, ir atzīmēts uz tā iepakojuma (bet tā tas var arī nebūt, Latvijā noteikti). Normatīvie akti nosaka, ka ir pārtikas produktā esošajām vielām ir jābūt norādītām to koncentrācijas (procentos no visas masas) secībā. Esiet uzmanīgi, tas par ko būs runa parasti atrodas šī saraksta beigās. Šis saraksts ir pati svarīgākā informācija pēc kā jāvadās, iegādājoties pārtikas produktus.
Kam tas viss ir izdevīgi?
Protams, plaša piedevu izmantošana ir izdevīga ražotājiem, konkrēti:
– lētāka un atvieglotāka pārtikas produktu ražošana, pārvadāšana un uzglabāšana;
– preces pērkamības palielināšana (piemēram, pievienojot dažādas krāsvielas);
– pārdošanas apjomu palielināšana, radot „jaunus” produktus (piemēram, enerģijas dzērieni, arvien jauni maizes veidi utt.);
– iespēja slēpt vai mazināt atsevišķu produktu negatīvās īpašības (piemēram, speciāli līdzekļi maizes izstrādājumu produktos);
– iespēja nodrošināt ļoti smalku desu izstrādājumu šķēlīšu nogriešanu (izmantojot fosfātus);
-utt.
Interesanti, ka sākotnējā pārtikas piedevu attīstības periodā [Vācijā] tās saucās par svešķermeņiem, jeb piesārņotājiem (vāciski Fremdstoffe), jo mākslīgās krāsvielas, aromatizatori vai konservanti nav pārtikas vielas, bet tikai veicina preces ārējā izskata uzlabošanos, apetītes rosināšanu vai arī nebojāšanās laika paildzināšanu. Bet kaut kā nemanāmi šīs vielas sāka saukt daudzkārt pozitīvāk – par „pārtikas piedevām”. Un nav pārāk grūti iedomāties, kam tas ir izdevīgi.
Tiesa gan jāatzīmē, ka patērētājam arī ir dažas priekšrocības. Piemēram, tā saucamo „ātrās ēdināšanas” vietu apmeklēšana vai arī pusfabrikātu izmantošana ļauj ievērojami ietaupīt laiku. Bet, ja zinām kāda ir šī ietaupījuma patiesā cena, tad te nevar runāt par kādu izdevīgumu.
Kur mēs ejam?
Neliels ieskats vēsturē. Pārtikas piedevām ir ne viens vien tūkstotis gadu priekšvēstures. Cilvēki vienmēr ir meklējuši ceļu kā paildzināt produktu uzglabāšanās ilgumu, uzlabot tā garšu un izskatu un, lai to panāktu, izmantoja sāli, cukuru, medu, etiķi, eļļas, garšvielas utt. 20.gadsimtā šādu vielu skaits jau pārsniedza simtu. 1953.gadā pēc Vācijas iniciatīvas Rietumvalstis vienojās par vienotu šādu vielu ciparisku klasifikāciju ar burtu E priekšā (no vārda Eiropa) un šī sistēma tagad ir spēka Eiropas Savienībā. Daļēji tā tiek lietota visā pasaulē. PSRS šo marķēšanas sistēmu pieņēma 1978.gadā.
Līdz 1993.gadam Eiropā bija atļauts izmantot 297 dažādas piedevas, bet interesanti, ka tai pašā Vācijā tikai 265. Tolaik visi Vācijā pārdodamie produkti, tai skaitā Holandes saldumi un Fraņču garšvielas, drīkstēja saturēt tikai Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) atļautās piedevas.
Un kāds ir stāvoklis pēc visai Eiropas Savienībai vienotas likumdošanas izstrādes? „Lielu pūliņu” rezultātā atļauto piedevu skaits palielinājās līdz 311, bet šodien (visdrīzāk 2011.g.) to skaits jau ir sasniedzis 320. Ar veselo saprātu un vienkāršu aritmētiku to nav iespējams izskaidrot. Pie tam ražotāji tagad drīkst izmantot dažādas piedevas daudz lielākā koncentrācijā kā agrāk. Lielākas iespējas ražotājiem nozīmē mazākas izredzes patērētājiem veselības saglabāšanas ziņā.
Pārtikas piedevu nozīme.
Visas izmantojamās piedevas, atkarībā no to nozīmes, iedala sekojošās grupās:
Krāsvielas (E100… E199) – tie pilda sava veida „dekoratīvās kosmētikas„ funkciju pārtikas produktiem, lai tie izskatītos pievilcīgi un garšīgi. Bieži pircējam, dēļ šo vielu izmantošanas šķiet, ka produkts satur ko tādu, kas patiesībā tajā nav: augļi saldumos vai arī olu dzeltenums cepumos.
Konservanti (E200… E299) – palielina produkta saglabāšanās laiku.
Antioksidanti (E300… E399) – traucē produkta saskābšanu un veicina tā derīguma termiņa palielināšanos.
Stabilizatori, emulgātori (E400… E499) – pielieto šķidrumu sasaistei produktos. Pie tam palielina apjomu (īpaši cepjamos produktos), ietekmē kušanas ilgumu (saldējumos). Bez šīm piedevām nebūtu iespējams sagriezt desu ļoti smalkos gabaliņos. Dod labumu tādā ziņā, ka iedarbojas uz gremošanas sistēmu kā organismam nepieciešamas balasta vielas.
Skābuma regulatori (E500… E599) – dod produktam skābu piegaršu un uztur taj’;a noteiktu skābuma līmeni. Papildus pilda konservantu un garšas piedevu lomu.
Garšas un aromāta pastiprinātāji (E600… E699) – pastiprina garšas izjūtas. Tās parasti provocē pārēšanos un rezultātā noved pie liekā svara problēmas. Papildus šīs vielas var izsaukt garšas orgānu atrofēšanos (cilvēks vairs nejūt dabisku garšu).
Antibiotikas (E700-E799).
Saldinātāji un citas piedevas (E900… E999) – padara produktus, jo īpaši dzērienus, saldus. Ir liela varbūtība pārdozēt ar šīs vielas saturošu produktu lietošanu, īpaši, ja uzturs nav sabalansēts.
Aromatizatori un citas papildus ķīmiskās vielas (E1000… E1999) Diemžēl ir vēl arī daudz piedevu bez attiecīgiem apzīmējumiem. Pie tādām var pieskaitīt gandrīz 2700 aromatizatorus. Diemžēl daudzi ražotāji izmanto to savā labā tādējādi, ka atsevišķas aromatizatoru sastāvdaļas paliek nenorādītas. Piemēram, pievieno aromatizatoram aizliegtu konservantu (propilenglikolu) un tādā veidā izvairās no nepieciešamības to uzrādīt produkta sastāvā. Citi ražotāji izmanto alkoholu saturošus aromatizatorus bērnu pārtikas produktos, ne tikai izvairoties no pienākuma norādīt to produkta sastāvā, bet pieradinot bērnus pie alkohola garšas. Katrs aromatizators sastāv no 50-100 dažādām sastāvdaļām tāpēc ne tikai ir viegli „noslēpt „ aizliegto komponenti, bet arī nav grūti to izgatavot. Dēļ aromatizatoriem bulciņās, saldējumā un saldumos daudzi patērētāji, jo īpaši bērni, lielā mērā zaudē savu garšas orgānu dabīgās spējas. Kā papildus ievērojamas garšas sajūtu pastiprināšanas problēma ar aromatizatoru palīdzību ir pārēšanās un liekā svara parādīšanās.
Cik (ne)veselīgas ir pārtikas piedevas?
Pirms atļaut pielietot pārtikas piedevu ir jāveic plaši pētījumi, tomēr pat tas negarantē, ka konkrētā piedeva neatstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību. Vairumam piedevu eksperimentu uz dzīvniekiem rezultātā ir noskaidrots cik daudz attiecīgās vielas cilvēks var ikdienā uzņemt, lietojot to visas dzīves laikā. Tas ir pazīstams kā „ADI rādītājs” (Accetable Daily Intake – Pieļaujamā dienas deva) un tiek izteikts miligramos uz ķermeņa kilogramu.
Šie rādītāji par katru piedevu tiek noteikti divos etapos:
1.Dzīvnieku barošanas eksperimentos: tiek noteikta deva , kura, lietojot to ikdienā visas dzīves laikā, neatstāj nekādu negatīvu iespaidu uz dzīvnieku
2. Riska faktoru vērā ņemšana: Eksperimentu rezultāti ar dzīvniekiem netiek 1:1 pārnesti uz cilvēkiem. Šādu eksperimentu rezultātā iegūtais ADI tiek samazināts 100kārtīgi un cilvēkiem tas tiek noteikts 1% apmērā no tā rādītāja, kurš tika konstatēts dzīvniekiem
Teorētiski šī metode var šķist droša. Tomēr pilnībā risku cilvēka veselībai tādā veidā izslēgt nevar, jo:
– Notestēt visus iespējamos mijiedarbību variantus ar citām vielām un faktoriem (piemēram, piesārņotu apkārtējo vidi, smēķēšanu, alkoholu, medikamentiem utt.) nav iespējams.
– Katra cilvēka individuālās īpašības var būt dažādas attiecīgi tā rezultātā piedevas var izraisīt alerģiskas reakcijas vai citas slimības. Šādas sekas bieži vien iestājas pēc palielinātas devas uzņemšanas vai ekstremālu fizisku vai psiholoģisku slodžu gadījumos.
– Pārmēru aizraujoties ar kādu no produktiem var sasniegt vai pat pārsniegt konkrētas piedevas pieļaujamo ADI rādītāju (piemēram, praksē daudzi pārlieku lieto saldinātos dzērienus, tādus kā Coca(Pepsi)-Cola, limonādes utt.)
– Novērtējot piedevas dažādi speciālisti reizēm nonāk pie dažādiem rezultātiem. Tā, piemēram, tāds konservants kā propinoskābe (E280) līdz 1988.gadam Vācijā bija aizliegts. Bet kopš 1996.gada to ir atļauts izmantot maizē, tortēs un keksos. Pie tam daudzi speciālisti nevar tikt uzskatīti par neatkarīgiem, jo viņu pētījumus apmaksā pārtikas industrija. Ir piedevas, kas ir aizliegtas ASV, bet ir atļautas ES vai arī ir atļautas Krievijā, bet ir aizliegtas ES utt.
Tātad, secinājums ir viens – neviens nevar dot 100% garantijas par pārtikas piedevu nekaitīgumu, attiecīgi veselību saglabāt griboša cilvēka devīzei ir jābūt: Jo mazāk piedevu, jo labāk!
Kas vēl būtu jāpasaka?
Vēl jāpiebilst, ka likumdošana pret ražotājiem ir iecietīga un atļauj sekojošo.
– Produkta sastāvā drīkst nenorādīt piedevas, ja tās nerada “tehnoloģisku” ietekmi uz galaproduktu. Piemēram, ja jēls kartupelis pēc nomizošanas no ārpuses tiek apstrādāts ar pretbojāšanās līdzekli, tad kartupeļu biezeņa ražotājam nav obligāti jānorāda šis līdzeklis.
– Sēra dioksīds un viņu saturošas vielas tiek uzrādītas uz iepakojuma tikai, ja to daudzums pārsniedz 10mg.
– Vairākiem produktiem drīkst vispār nenorādīt to sastāvu. Šie produkti ir: alkoholiskie produkti ar stiprumu virs 1,2% (izņemot alu), atsevišķi iepakotas cukura figūriņas, mazizmēra pārtikas produkti ar kopējo platību mazāku kā 10cm2, kondensētais piens vai arī sausā piena izstrādājumi, kakao, šokolādes un konfektes.
Tas viss attiecas uz produktiem, kuri pārdodas iepakojumos. Produktiem, kuri tiek pārdoti neiepakotā veidā, uz atsevišķas lapiņas vai plakāta ir jānorāda krāsvielas, konservantus, antioksidantus, garšas piedevas, saldinātāji, vasks, fosfāti, un sērs. Kurš gan ir redzējis šādas lapiņas veikalos, tirgū un ēstuvēs?!
Un vēl. Arvien vairāk pārtikas piedevu sāk izgatavot mākslīgā ceļā, tai skaitā izmantojot gan gēnu inženierijas, gan nanotehnoloģijas, kuru abu izmantošanas sekas pārtikas industrijā ir neprognozējamas.
Daudzi var iebilst, ka šeit aprakstītais ir pārāk pārspīlēts, jo ir cilvēki, kas, lietojot mūsdienu pārtiku, dzīvo ilgi un ka vidējais dzīves ilgums nav nemaz tik zems. Uz šādu iebildumu ir jāaizrāda, ka cilvēki, kam pašreiz ir 50-80 gadu, bērnībā, kad tiek likts pamats cilvēka veselībai (veidojas veselības bāze, kas pavada cilvēku visu mūžu), lietoja dabīgus, nevis “mūsdienīgus” produktus.
Pie tam mūsdienu pārtikas un dzērienu graujošās sekas ir pietiekami uzskatāmi redzamas. Tā, piemēram, nesen Lietuvā tika publicēts pētījums, saskaņā ar kuru lielākā daļa Lietuvas pirmsskolas vecuma bērni ir slimi ar kādu slimību, respektīvi, lielākā daļa pirmsskolas vecuma bērnu Lietuvā ir slimi. Līdzīga situācija, ja ne vēl sliktāka, visdrīzāk ir arī Latvijā. Un ja tā, tad par kādu šo bērnu dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti var runāt?!
Ko iespējams darīt lietas labā?
Pirmkārt katrs sev var palīdzēt vienkārši vienmēr izlasot uz iepakojuma norādīto produkta sastāvu un nelietojot tos produktus, kuri satur vai par kuriem ir aizdomas, ka tie satur kaitīgas vielas. Latvijā gan situācija ir īpaša, jo dēļ cilvēku augstā pērkamības līmeņa, ļoti izplatītas ir dažāda veida legālas krāpniecības, attiecīgi uz daudziem Latvijā vai speciāli Latvijai ražotiem produktiem var vienkārši nebūt norādīts to patiesais sastāvs.
Var lietot t.s.”biopārtiku”, ko par tādu var nosaukt tikai nosacīti, tai pat laikā tā nesatur garšas piedevas, mākslīgos aromatizatorus un konservantus (izņemot E220-228 vīnos un E249-253 gaļas izstrādājumos). Kopumā “bioproduktos” tiek izmantota tikai sestā daļa no visām 320 pārtikas piedevām, kas tomēr ir būtiski. Tai pat laikā daudzi produkti, kuriem nav marķējums “bio” un kuri nesatur nekādas piedevas. Protams “bioprodukti” ir dārgāki un arī starp tiem var būt tādi produkti, kuri maz atšķiras no “parastiem produktiem”, bet kuriem apzīmējumam “bio” ir tikai mārketinga nozīme.
Tas, ko var un ko vajadzētu izdarīt katram, pārstāt lietot tos produktus par kuriem pilnīgi noteikti ir zināms, ka tie ir kaitīgi, un tie būtu – Coca(Pepsi)-Cola un citi līdzīga veida saldināti, dzirkstoši dzērieni, ātrās ēdināšanas iestādījumu (McDonalds, Hesburger utt.) produkcija, čipsi, košļenes, enerģijas dzērieni, konfektes un citi saldumi, krāsaini saldējumi, alus, veikalos nopērkamās desas utt.
Par katru cenu vajadzētu izvairīties no lielveikalos radītas produkcijas pirkšanas, jo lielveikalu tehnoloģiskais process ir tā atstrādāts, ka neatkarīgi no tā cik ilgi kāds produkts tur atrodas galu beigās tiek pārstrādāts un pārdots pilnīgi viss. Tas ir, produktiem bojājoties, tie tiek pārstrādāti un izmantoti kur citur un tā vairākas reizes līdz pilnīgi visi atlikumi tiek pārdoti. Citiem vārdiem sakot, lielveikali bojātos produktus ārā nemet, bet to pārstrādā un pilnībā izlieto.
No alkahola un cigaretēm vajadzētu atteikties vispār, jo tie paši par sevi ievērojami bojā veselību, bet komplektā ar indējošu pārtiku, kaitējums veselībai ir daudzkārt lielāks. Ja vēl pie visa pieskaita mazkustīgu un stresa pārbagātu dzīvesveidu, tad kaitējums vēl vairākkārtīgi pastiprinās.
Uzturā vajadzētu lietot vairāk augļus, dārzeņus un tādus izstrādājumus, kas izskatās vai šķiet dabīgi. Viens no mazkaitīgas pārtikas ieguves risinājumiem, ir to iegādāties pa tiešo no zemniekiem. Tas prasa laiku, ir neērti, dārgāk un arī nav pilnīgas garantijas, ka attiecīgais zemnieks nav izmantojis kādas kaitīgas vielas vai metodes, tomēr kopumā tas ir labāk kā pārtikt tikai no veikalos un ēstuvēs iegādājamās produkcijas.
Visbeidzot pats drošākais puslīdz veselīgas pārtikas ieguves veids ir audzēt pārtiku pašiem (tiem kam ir sava zeme) un vasarā pašiem iet mežā pēc sēnēm un ogām. Un pat ja nav iespējams sevi pilnībā nodrošināt ar šāda veida pārtiku, tad tāpat ir jācenšas to iegūt un maksimāli palielināt šāda tipa lietojamās pārtikas īpatsvaru.
Nobeigumam
No senās Romas vēstures ir zināms, ka šī impērija, pateicoties labi organizētai un apbruņotai armijai, vairākus gadsimtus valdīja teju pār visu pasauli. Bet sabruka tā dēļ pusmežonīgu, vāji bruņotu barbaru regulāriem iebrukumiem. Paradoksāli, vai ne?
Lūk, viens maz kam zināms fakts, ko atklāja angļu arheologs, kurš visu dzīvi veltīja senās Romas arheoloģiskajiem pētījumiem. Šis arheologs konstatēja, ka romieši noteiktā savas attīstības stadijā , iemācījušies izkausēt svinu, sāka no tā izgatavot dažādus mājsaimniecības priekšmetus, tai skaitā traukus un galda piederumus. Plaši svina trauki tika izmantoti vīna uzglabāšanā, jo tas vīnam deva saldenu piegaršu un veicināja konservāciju. Tika arī realizēti pilsētas ūdensapgādes projekti, kurās ūdens tika piegādāts pa svina trubām. Šodien, zinot par svina uzkrāšanās organismā kaitīgo ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grūti nepiekrist angļu zinātnieka izteiktai hipotēzei, ka tieši “tehnoloģiskais progress” varēja būt galvenais iemesls Romas iedzīvotāju kvalitātes kritumam un attiecīgi arī pašas Romas impērijas bojāejai. Un vai gan nav iespējams, ka līdzīgi arī mūsu pēcnācēji vēlāk brīnīsies kā gan varēja nepievērst pietiekamu uzmanību tehnoloģiskā progresa ēnu pusēm.
Vecāka gadagājuma cilvēka vēl atceras, ka kādreiz no saskābuša piena iznāca rūgušpiens, bet pārgriezti āboli kļuva vietām brūngani. Izskatās, ka plaši zināmajam teicienam, ka “cilvēks sev roka kapu ar nazi un dakšiņu” ir jāpievieno “paātrinātā tempā”. Ir jāsaprot, ka papildus citiem draudiem (alkaholisma, narkotiku, kara, tehnoloģisko katastrofu utt.) eksistē arī pārtikas drošības draudi un nevis vietējo ražotāju apdraudējuma ziņā, bet gan pārtikas kvalitātes un līdz ar to cilvēku veselības apdraudējuma ziņā. Ir pienācis pēdējais laiks, kad kādam jāpasaka STOP un šis ārprāts ir jāapstādina. Tas ir grūts, bet tomēr izpildāms uzdevums.