Sociālā tīkla Facebook grupā “Palīdzēsim viens otram” koordinatore Vivita Kalniņa ievietojusi sašutuma pilnu ierakstu, kas atklāj, cik nepateicīgi mēdz būt ziedojumu lūdzēji, un kāpēc dažkārt nākas palīdzību atteikt pilnībā.
Ieraksts vēsta:
Šis publiski attiecas uz Kazdagnas ģimenēm!!! Mēs negribam nevienu saukt vārdā un nevienu aizskart, bet JUMS ir jāsaprot un jāzina, ka tas, ko mēs darām, nav mūsu atalgotais darbs, tā ir mūsu sirds kalpošana un līdzcilvēku labās sirdis, kas vēlas palīdzēt tiem, kam iet grūtāk!
Katru ģimeni, situāciju mēs izvērtējam. Ir ģimenes, kurām mēs palīdzam vairākkārt, ir ģimenes, kurām palīdzam tikai vienu reizi, un ir ģimenes, kurām palīdzību atsakām pilnībā. Kāpēc? Ir dažādas situācijas, dzīves stāsti un arī dažādas “aizmugures” šiem dzīves stāstiem, kurus ne vienmēr dzirdam no Jums pašiem, bet Latvija ir maza un teju vienmēr uzzinām to, ko noklusējat vai pastāstāt pēc “savas patiesības.”
Ir “pretīgi”, nebaidos lietot šo vārdu, redzēt un lasīt, kā jūs viens otru nomelnojat, nevis palīdzat viens otram grūtos brīžos. Mēs neesam Ziemasssvētku vecīšu “kantoris” kur varat sūtīt savus “vajadzību” sarakstus! Jums ir arī jāsaprot un jāzina, ka neesam “Ātrās palīdzības” brigāde, kura ir devusi SOLĪJUMU- palīdzēt ik reizi, kad palīdzība būs nepieciešama! Katram mums ir savas grūtības – kādam neizremontēts dzīvoklis, māja, finanses un bezdarbs, bet, ja tev ir kājas un rokas – tad viss ir atrisināms un izdarāms.
Dažam ir nepieciešams līdzcilvēku atbalsts, lai tiktu uz priekšu, bet arī tas nevar būt ilgtoši, jo tad līdzcilvēks kļūst par darītāju un tas, kam dzīvē jātiek uz priekšu, neiemācās to darīt. Gluži kā vardes – divas vardes iekrīt krējuma traukā, viena kuļas un muļas un noslīkst, bet otra kuļas tik ilgi līdz krējums kļūst par sviestu, uz ko uzlēkt un tad izlēkt no trauka. No sirds novēlu Jums būt tām ģimenēm, kas izkuļas no dzīves tumšajiem mirkļiem, šķēršļus uztverot par pakāpieniem labākai dzīvei! Dieva spēku Jums!