Maša ir mana laba paziņa. Viņai ir 35 gadi un viņa dzīvo kopā ar mammu. Mamma jau vairākus gadus ir pensijā. Maša strādā. Mamma uzkopj māju un gatavo ēst. Maša stiepj mājas mamutus. Maša nav precējusies, nekad nav bijusi precējusies. Neviens Mašas vīrietis mammai nav bijis gana labs, un viņa ir izdarījusi visu, lai meita paliktu pie viņas. Te nu lieti ir noderējušas gan sirdslēkmes, gan histērijas par tēmu “kā gan es bez tevis”. Ak, jā, un mamma arī nav precējusies. Viņa ar Mašas tēvu izšķīras, kad Mašai bija 4 gadi, un tā viņas vēl joprojām dzīvo divatā.
— Es vienmēr esmu jutusies par viņu atbildīga. It kā viņa būtu nevis mana mamma, bet es būtu vecāka par viņu. Man par viņu ir jarūpējas. Man jāvelta viņai uzmanība. Man bija septiņi gadi, kad es gatavoju viņai romantiskas vakariņas sveču gaismā, vakarā, kad viņa pārnāca no darba. Viņa ienāca un es viņu apbēru ar ziediem, kurus biju nopirkusi tirgū un iededzu sveces. Man viņa bija jāpadara laimīga – saka Maša.
— Un, ja tu to nedarītu?
— Ai, tad būtu tāds skandāls! Viņa plēš traukus un kliedz. Man bija kāds kavalieris, kurš uzaicināja mani pie sevis, mammai uzreiz bija sirdslēkme, kad pateicu, ka es pārvākšos. es, protams, paliku, kopu viņu. Un kā tikko kavalieris parādījās, viņa atkal ķēra pie sirds. Viņam tas ātri vien apnika, bet es mammu tajā brīdī pamest nevarēju.
— Un kā tu pati tad juties? It kā tu viņai būtu kas? – es jautāju. Maša aizdomājās.
— Nē, noteikti ne mamma. Un arī, ne tētis. drīzāk, kā viņas vīrs. Jā, tieši tā, es esmu vīrs! Es mājās daru visus vīriešu darbus, stiepju smagumus, dzenu sienā naglas, flīzēju, taisu remontu, esmu šoferis, vedu mammu uz vasarnīcu. Jā, acīmredzot, es esmu mammai vīrietis – viņa smējās.
TURPINĀJUMU LASIET NĀKAMAJĀ LAPĀ: