“Stāsts… Stāsts ko līdz šim biju stāstijis tikai savai ģimenei, radiem un tuvākajiem draugiem. Šis būs stāsts par negodības kalngalu gan valsts līmenī, gan ģimenes lokā, konkrētāk par manu māti Andru Zīverti un AS Swedbank,” sociālajā tīklā “Facebook” raksta 24 gadus vecais Tomass.
Stāsts, kuru izstāstot, neviens pat nespēj aptvert, ka kaut kas tāds vispār ir iedomājams.
Viss sākās tālajā 2006. gadā, kad dzīvojām Rīgā, Ropažu ielā 29 (trīs mīnūšu gājienā no Rīgas 45.vidusskolas), kad vienā dienā manai mātei paziņoja, ka būs jāmeklē jauna dzīvesvieta. Kā izrādās, māja, kurā dzīvojām vairākus gadus, nu ir pārdota, un jaunais saimnieks liek visiem izvākties. Protams, kā jau LR likumdošanā paredzēts, jaunajam saimniekam bija jāierāda vai jāpiedāvā vismaz 3 citas alternatīvas tā brīža dzīvesvietai. Atceros kā šodienu, ka diezgan īsā brīdī, mana māte bija jau atteikusies no visām trīs iespējām un par visām varēm centās panākt savu – paņemt milzīgu kredītu bankā (Kādreizējā Hansabanka un tagadēja Swedbanka) un nopirkt savu dzīvokli, jo kā nekā savs ir savs un neviens ārā no mājas tā pat vien izlikt vairs nevarēs.
gada vasarā viss jau bija noticis. Parakstīti papīri, saņemtas atslēgas un brīnišķīgi izremontēts dzīvoklis Āgenskalna pašā sirdī (Bāriņu iela 5) nu bija mūsu. Tā kā man bija 17 gadi, īsti pat neiedziļinājos kādā veidā un kapēc manai mātei banka varēja iedot kredītu 42 670 Eur vērtībā, jo īsti ne darbs, ne amats nebija tik ievērības cienīgs, lai par tik lielām summām vispār varētu iet runa. Un tad nu lūk nāk prātā teiciens ko daudzi izmantoja “treknie gadi.” Bankas kredītus dalīja krustām šķērsām, kam vien bija vēlme viņu iegūt.
Tā nu mēs dzīvojām, es mācijos “Smiltenes tehnikumā”, māte strādāja dzīvnieku patversmē “Dzīvnieku draugs” F.Candera ielā.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!