Trīs gadus vecais Markuss un divus gadus vecais Akels dzīvoja vienā no Altajas apgabala ciemiem. Tēvu viņi nekad nebija redzējuši.
Vispār jau arī māti viņi bieži neredzēja – sieviete atstāja dēlus vienus pašus, skrienot uz kārtējo “randiņu” ar kavalieri. Reiz kaimiņiene pamanīja, ka mammas kaut kā pārāk ilgi nav mājās, un piezvanīja policijai.
Uz izsaukumu atbrauca grupa, kuras sastāvā bez nepilngadīgo lietu darbinieka bija arī policists Jānis Kārkliņš, bijušais armijnieks, četras reizes pabijis karstajās zonās.
— Kad mēs iegājām mājā, sirds sažņaudzās – atceras jānis. – Es esmu daudz ko redzējis, bet kaut ko tādu, un vēl mūsdienās! Pussabrukušajam namiņam ir izsists logs, kuru trīsgadīgais Markuss aizbāzis ar mantām, lai nepūstu. Bet laukā marts! Ne spilveni, ne aizkari, ne produkti.
Vecākais no puisēniem, Markuss, sataupīja vienīgo bulciņu, kura viņiem ar brāli bija: deva Akselam mazdrusciņ pagrauzt maizīti, un pēc tam paslēpa – nevar zināt, cik ilgi vēl vieniem būs jāsēž.
Lai brālīti sasilditu, satina viņu matračos. Man galvā uzreiz radās doma – “savākšu viņus”, bet skaļi pajautāju: “Brauksiet pie manis?”
Bet tad viņi izbijās. Un tur Markuss, izdzirdējis stāstu, uzreiz iekliedzās:”Tēti, kā gan es tevi uzreiz neatpazinu?!!”
— Man pa rokām skraida skudriņas, un asaras acīs…te nav iespējams palikt vienaldzīgam… – joprojām satraukts, vārdos pinas Jānis.
Izrādījās, ka brāļi aukstā mājā nosēdējuši sešas dienas. Ja nebūtu kaimiņienes modrība, nav zināms, vai viņus izglābtu. Mazuļus uzreiz aizveda uz slimnīcu: apārstēt, nomazgāt un, protams, pabarot.
Jānis piezvanīja savai sievai Lienei un vienā rāvienā izstāstīja par atrastajiem bērniem. No rīta viņi kopā atbrauca apciemot mazuļus slimnīcā, atvedot auglīšus un rotaļlietas…
— Es uzreiz sapratu, ka tas ir nopietni, tikko Jānis piezvanīja, – stāsta Liene. – Mūsu mazajam dēliņam tad bija tikai gadiņš. (Un vēl Lienei bija trīs meitas no iepriekšējām laulībām). Un, atnācis mājās, vīrs vienkārši nezināja, kur likties. Sēž, klusē, pats domā kaut ko savā galvā.
“Paņemsim viņus pie sevis, Lien!” – un tas vairs nebija apspriežams.
Pāris uzreiz sapirka puisēnim drēbes, jo viņiem nebija pilnīgi nekā. Liene ar gadus veco bērnu uz rokām apstaigāja visus kabinetus un izsēdēja ne vienu vien rindu, lai savāktu visus papīrus, kas nepieciešami adopcijai.
Par mammu un tēti puikas Jāni un Lieni sāka saukt jau slimnīcā.
Tagad Markusam ir 5 gadi, Akselam- 4. Markuss spriež kā pieaudzis vīrietis. Viņš itin visā atdarina tēti Jāni.
— Ieraudzīs ziediņu, tūlīt pat noraus un atnesīs man, – smejas Liene. – Krēsliņu atnesīs un noliks blakām, lai es apsēstos un atpūstos, rūpējas, lai es laikus paēstu.
Saka: “Zini mammu, es būšu, kā mūsu tētis. Man būs liela ģimene, māja un es nekad savus bērnus nepametīšu!”