Lūdzu:
Necentieties mani padarīt par savu sabiedroto, neprasiet glabāt noslēpumus no mammas vai tēta.
Necentieties iegūt no manis informāciju par to, ko mamma vai tētis darīja vai sacīja, kad es biju kopā ar viņu.
Neuzkraujiet man savas problēmas. Es esmu jūsu bērns, es nevaru būt jums vecāks vai terapeits. Stāstot man par savām problēmām, jūs mani biedējat, liekot uztraukties par to, kā mēs visi pardzīvosim šo šķiršanos. Mēs, bērni, ļoti uztraucamies par nākotni!
Neizmantojiet mani par kurjeru savu ziņojumu nodošanai viens otram.
Nesacentieties viens ar otru, dāvinot man dažādas mantas. Man vajadzīga tikai jūsu uzmanība.
Neizvēlieties sev mīlulīšus no brāļiem un māsām, tas vienmēr beidzas ar mūsu kautiņu. Un mēs neapzināmies to, ka jūsu izvēle liek mums cīnīties vienam ar otru.
Neļaujiet man pārkāpt noteikumus un slikti uzvesties, jo vēlaties būt labi vecāki. Tas ir tikai viens no veidiem, kā izmantot mani.
Nerunājiet manā klātbūtne sliktas un rupjas lietas par otru, kad viņa nav blakus!
Ja jūs pavadāt savu laiku kopā ar mani, dariet to tāpēc, ka patiesi vēlaties būt kopā ar man. Necentieties tadā veidā atstumt otru vecāku. Tā es jutīšos, it kā vispār nevienam nebūtu vajadzīgs!
Kad es palieku ar jums, pavadiet savu laiku ar mani apzināti. Jūsu šķiršanās esat ne tikai jūs divi, man arī jūs esat vajadzīgi.
Saprotiet, ka es jūtos ļoti slikti tāpēc, ka nevaru būt ar jums abiem kopā vienlaicīgi, un es ļoti uztraucos, ka jūs sadusmosieties, ja es kopā ar otru vecāku būšu priecīgs un arī viņu turpināšu mīlēt.
Ir ļoti svarīgi, lai jūs saprastu to, ka, lai arī es esmu ļoti gudrs, tomēr vēl joprojām esmu bērns, un tas viss, kas notiek ir ļoti sarežģīti priekš manis. Vairāk, kā jebkad, man ir svarīgi, lai jūs rīkotos kopā, kā mani vecāki, pat tad, ja esat nolēmuši šķirties, un pat tad, ja jums abiem ir jaunas otrās pusītes.
Man ļoti ir vajadzīgs jūsu atbalsts!”