Atslēgas vārds ir „process”. Es atklāju, ka vecāki man ir svarīgi, ka viņus mīlu, un tādēļ atbrīvojos no šī bēdīgā notikuma nastas. Ticu, ka lūgšanas rezultātā Svētais Gars man palīdzēs pārvarēt savu nedrošību. Dievs nedarbojas ārpus cilvēka gribas un ignorējot viņa paša pūliņus. Parasti Dieva žēlastība tiek savienota ar dabisku rīcību.
Ja tie, kuri lūdzas par dziedināšanu, apzinātos, ka īstenībā viņi piesauc žēlastību, kas darbosies caur viņu pašu piepūlēm, tad nebūtu vairs nekādas dīvainas „radīšanas teoloģijas”, „satikšanas ar senčiem”, nekādas maģijas. Nebūtu arī vilšanās, redzot, ka lūgšana nesniedz tūlītēju efektu.
Kāpēc tad lūgšanas par dziedināšanu un atbrīvošanu tagad kļūst tik populāras?
Tādēļ, ka šīs lūgšanas saistītas ar stiprām emocijām. Mūsu kultūra ir orientēta uz emocijām. Līdz 1960.gadu sākumam skaļa emociju paušana bija sliktais tonis. 1968.gads atnesa lielas pārmaiņas, vecā puritāņu kultūra sabruka, emocijas sāka kļūt aizvien nozīmīgākas. Tam ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse… Modernā kultūra ir atkarīga no baudīšanas, izdzīvošanas. No tā rodas ekstrēmu sporta veidu un arī eksorcismu popularitāte. Šķiet, dažiem cilvēkiem eksorcisms ir ekstrēma sporta veida ekvivalents. Skaidrs, ka reliģiozitātē cilvēki visvairāk ilgojas kaut ko piedzīvot, taču viegli var nonākt emociju atkarībā.
Garīguma redukcija līdz vienai formai vienmēr ir bīstama. Piemēram, ja kāds izveidos savu garīgumu tikai uz grēksūdzes pamata, viņš var iekrist pārmērīgā sīkumainībā, domājot par saviem grēkiem. Garīgumam jābūt daudzveidīgam. Ja spēju lūgties gan harismātiskā sanāksmē, gan lūdzoties breviāru, gan piedaloties „Krusta ceļā”, tad ir labi. Līdz ar to es darbojos Baznīcā, kurā ir klātesošas visas šīs garīguma formas, un katra no tām ir vērtīga.
Tomēr mūs dabiski piesaista iespēja sajust Dieva „svaidījumu”.
Dieva svaidījums ir klātesošs tikai sakramentos: Euharistijā, kad pieņēmu Kunga Miesu; kristībā, kad tieku apslacīts ar ūdeni; grēksūdzē, kad dzirdu grēku piedošanas vārdus. Viss pārējais ir sakramentālijas. Mēs nespējam noorganizēt, salikt lūgšanu, lai tā būtu efektīva pēc mūsu ieskatiem. Tiesa, mēs spējam salikt lūgšanu tā, lai cilvēki to izdzīvotu emocionāli.
Taču gadās, ka kādam ir īpašas dāvanas, piemēram, dziedināšanas dāvana.
Gadās. Dāvanas ir jāizšķir. Tomēr personīgi man ir šaubas par izšķiršanas procesu daudzās kopienās. Publiski kalpot ar harismu var kāds, kura dāvana ir izpētīta un pārbaudīta. Tam jānotiek pēc dvēseļu gana (prezbitera) lēmuma, kurš tiešā veidā atbild par šo kopienu.
Daudzās grupās šis kritērijs netiek ievērots. To zinu pēc saviem novērojumiem, jo šajās grupās bieži vispār nav sava iesvētītā gana. Rodas arī zināmas šaubas attiecībā uz kalpošanu ar harismām. Burtiska pravietojumu uztvere liecina ne tik daudz par dziļu ticību Svētajam Garam, cik par neizpratni par pravietisku harismu kā tādu. Kristīgā tradīcija nepazīst daudzrunīgu Dievu, kurš atsaucas vienmēr, kad gribam no Viņa kaut ko dabūt. Drīzāk ir pretēji: Viņš atsaucas tad, ja negribam neko zināt, bet Viņš vēlas mums kaut ko nodot.
Kas attiecas uz dziedināšanas kalpošanu, ļoti būtiski ir apstiprināt, pārbaudīt dziedināšanas ilglaicīgumu. Lūgšanas laikā piedzīvojot augustu emocionālu spriedzi, daudzas personas var sajust visu ko. Īpaši tad, ja tās sagaida, ka situācijas mainīsies. Pēc nedēļas var izrādīties, ka nekādu uzlabojumu nav. Šādas verifikācijas bieži pietrūkst, īpaši attiecībā uz ceļojošiem sludinātājiem, kuri aizbrauc uzreiz pēc pasākuma.
Apgalvojot, ka kādam ir dziedināšanas harisma, dodam signālu: „Cilvēki, te ir liela varbūtība tikt dziedinātam!” Tādēļ tas jādara īpaši atbildīgi, jo pasaulē ir tik daudz cietēju, kurus var pievilt. Harismātiskas kalpošanas mērķis ir nevis dziedināšanas un pārdabiskas lietas, bet Vārda sludināšanas pastiprināšana. Ja nepastāv izteikta vajadzība pēc Vārda sludināšanas, jo visi ir kristīti un ticīgi, bet tomēr satiekas, lai ieraudzītu harismas manifestācijas, kaut kas nav kārtībā.
Vēl viens delikāts jautājums ir emocionāli pārkāpumi pret personām, kuras atnāk uz pasākumu, cerot saņemt palīdzību. Vairākkārt esmu vadījis aizlūgšanas par dziedināšanu gan grupā, gan individuāli. Šādos brīžos rodas ļoti intīma saikne starp aizlūdzēju un personu, par kuru tiek aizlūgts. Ja kādam piemīt apzināta vai neapzināta tieksme manipulēt, tad no palīdzības meklētāja var iegūt praktiski visu. Cilvēks šādos brīžos ir neaizsargāts, viņu var noteiktā veidā ieprogrammēt. Tātad, aizlūdzēja nosvērtība ir fundamentāla lieta.
Svarīgi ir saprast, vai cilvēks meklē palīdzību sakarā ar garīgām vai psihiskām problēmām.
Brīžiem pie manis nonāk cilvēki, kuras ilgojas pēc atbrīvošanas lūgšanas, pat eksorcisma, un kurām ir psiholoģiskas, psihiatriskas dabas problēmas. Šādām personām jānodrošina psiholoģisks atbalsts, psihiatrs. Dažreiz jālieto zāles. Rokas nolaižas, uzzinot, ka eksorcisms ticis sniegts cilvēkam, kurš cieš no obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. Cilvēkam var efektīvi palīdzēt dažu mēnešu laikā, sniedzot atbilstošu terapiju. Tā vietā divus vai trīs gadus viņš katru mēnesi nāk uz eksorcismiem. Skan dramatiski. Dažu eksorcistu problēma ir eksorcisma rituāla ieteikumu ignorēšana. Tur taču skaidri rakstīts, ka pirms rituāla nepieciešams pārbaudīt, vai mums ir darīšana ir apsēstību vai drīzāk ar psihiskiem traucējumiem. Līdz ar to jāsaņem psihiatriskas un psiholoģiskas konsultācijas. Tomēr daudzi eksorcisti ne ar vienu nekonsultējas ne arī vēršas pie psihologa, kurš pats pieder pie lūgšanu atbalsta grupas. Tas nav pieļaujams. Eksorcisms neārstē psihiskas slimības vai traucējumus. Eksorcisms pat var tās padziļināt.
Avots: civitas.lv