Daudzas sievietes sapņo no savas sejas notīrīt atgādinājumus par piedzīvoto pieredzi. Es skatos spogulī un daudz ko redzu. Mazās krunciņas ap acīm. grumbas pierē, negludumi un brīžam raupjums… Ko vēl tur bieži saka kosmetologi? Ar ko biedē, pirms piedāvāt glābējinjekcijas? Āda vairs nav tāda kā 20 gados. Bet vai tad es vēlos visu atgriezt atpakaļ?
Nē. Katra krunciņa ap acīm – ir maziņš liecinieks manam priekam un laimei. Tās bija ar mani tad, kad es precējos, kad dzima mūsu bērni, kad tie spēra pirmos soļus un izrunāja pirmos vārdus, kad vīrs atkal un atkal bildināja, kad notika kas labs.
Es smaidīju, smējos un šīs mazās krunciņas kā smalks zirnekļa tīkls ieskāva manas acis. Mēs dalījāmies laimē. Un es nevēlos šķirties no šīs laimes gabaliņiem, ar kuriem piepildīta katra mana krunciņa..
Kad es saīgu, brīnījos, aizdomājos, kopā ar mani to darīja mana piere. Vai gan es vēlos ar pāris dūrieniem notīrīt no tās šīs pēdas? Nē! Ne par ko! Man tas viss ir tik ļoti svarīgs, visi šie atgādinājumi un zīmes. Es skatos spogulī un tās man miedz ar aci – mēs kopā zinām ļoti daudz ko.
Tā ir mana izdzīvotā pieredze, mans noietais ceļš. Kāpēc slēpt šīs pēdas un tēlot, ka nekas nav bijis?
Es negribu atgūt divdesmitgadīgas meitenes seju. Man jau ir 35 un dzīvē esmu ļoti daudz ko pieredzējusi. Un es nevēlos slēpt šo pieredzi, radīt ilūziju, ka nav bijis šo negulēto nakšu, asaru, smaidu, bēdu, smieklu, emociju un pārdzīvojumu. Negribu! Tā ir daļa manis un tai jāpaliek ar mani. Jā, es kopju savu seju un ķermeni, lieku maskas, smērēju krēmus, guļu uz rullīša, taisu sejas vingrinājumus un masāžas. Es vēl joprojām esmu meitenīte un vēlos būt skaista. Taču es netaisīšu injekcijas, kas rada mūžīgās jaunības ilūziju – kaut uz īsu brīdi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zinu to sekas.
Es negribu atgūt savu divdesmitgadīgo ķermeni, bez strijām uz vēdera, krūtīm, gurniem ar meitenīgās, augstās krūtis. Mans divdesmitgadīgais ķermenis nebaroja bērnus, neiznēsāja tos, nebija vēl iepazinis mātišķuma priekus un īstas mīlestības laimi. Tajā nebija paša galvenā – pieredzes. Es skatos uz savām strijām un domāju – vai tās vajadzētu gludināt ar lāzeri? Vai vajadzētu taisīt operāciju, lai novērstu diastāzi? Krūšu pacelšanas operāciju? Vai vajadzētu arī te paslēpt pierādījumus?
Nē! Es negribu! Katra strija ir atgadinājums par laimīgajiem brīžiem, kad mani bērni auga manā vēderā. Tās ir atgādinājums par piedzimšanas brīnumu, par to brīnišķīgo pieredzi, ko man atnesa dzemdības un grūtniecība. Un es negribu no tiem atbrīvoties. Es netaisīsu krūšu plastiku, lai tēlotu, it kā neesmu ar tām barojusi četrus bernus. Tie ir tādi, priecīgi momenti, tie nav ar neko citu salīdzināmi – tuvība ar saviem bērniem! Es netaisīšu vēdera plastiku. Kas vēl tur šodien ir moderni? Tas viss nav par mani! Man tas ir svešs.
Es mīlu savu ķermeni tādu, kāds tas ir šodien, un esmu tam pateicīga par visiem tiem brīnumiem, kurus tas darījis man iespējamus.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!