Pavisam nesen mans draugs uzaicināji mani pie sevis paciemoties. Sākumā parunājām, kā klājas pa dzīvi, un tad viņš mani aizveda parādīt guļamistabu, atvēra kumodi un izņēma no turienes nelielu paciņu.
Atvēra vaļā, tur bija viņa sievas apakšsveļa un teica:
„Šo es viņai iegādājos, kad bijām pirmo reizi Francijā. Īsti neatceros, kad tieši tas notika, bet aptuveni pirms 10 gadiem tas bija. Diemžēl mana sieva tā arī šo neuzvilka nevienu reizi, visu laiku gaidīju to īpašo brīdi. Un man ir sajūta, ka tagad tas ir pienācis.
Tad viņš piegāja pie gultas un pielika klāt visu to citām lietām, kas bija saliktas atvadu ceremonijai, jo vakardien viņa sieva bija devusies uz citu pasauli…
Viņš ilgāku brīdi skatījās uz visām tām lietām, un tad man pavēstīja:
„Es esmu sapratis, ka nav vērts gaidīt kādu īpašu brīdi, jo īpašais brīdis ir tieši tagad. Katra minūte, katra stunda, katra diena ir īpaša uz šīs zemes. Tas ir jāizbauda.”
Sāku klausīties uzmanīgāk viņa vārdos…
„Es tagad lasu savas mīļākās grāmatas, neatliekot lasīšanu uz vēlāku. Cenšos biežāk tikties ar radiem, draugiem un cenšos neaizkavēties darbā. Tikai tajā brīdī es sapratu, ka mūsu dzīve ir nenovērtējama pieredze.
Katru dienu es iemalkoju elegantu vīnu no kristāla pokāla, kuru mums uzdāvināja kāzās.
Velku savu labāko un dārgāko uzvalko, kaut vai aizejot tikai uz veikalu. Es izmantoju smaržas katru dienu, nevis pa retam un uz svinībām tikai.
Tagad man vairs galvā nav vārdu „kaut kad”, „kādreiz”. Turpmāk es jutīšu, dzirdēšu, darīšu kaut ko, neatliekot uz „pēc tam” – šeit un tagad.
Mani vairāk satrauc domas, kā rīkotos mana drauga sieva, ja viņa zinātu, ka rīt ir jādodas uz citu pasauli… Pilnīgi noteikti, ka viņa sazinātos ar draugiem, kurus sen nav redzējusi, savāktu kopā ģimeni un aizietu uz savu foršāko restorānu.
Ja es zinātu, kad man ir jādodas prom no šīs pasaules, es zaudētu līdzsvaru tā iemesla dēļ, ka netikos ar saviem vecajiem, mīļajiem draugiem, vienmēr atliekot to visu uz „pēc tam”. Es biežāk stāstītu savas sajūtas, kā es jūtos un biežāk dalītos laimē ar apkārtējiem.
Es katru reizi atgādinu sev, ka katra minūte, katra nodzīvotā diena ir kaut kas neiedomājams.