Pasakās viss vienmēr beidzas labi. Prinči apprecas ar princesēm, princeses – ar prinčiem, tomēr reizēm gan vieni, gan otri saista savu likteni ar parastiem cilvēkiem. Tieši tādi stāsti vislabāk patīk cilvēkiem, jo tie katrai meitenei dod cerību satikt savu princi baltā zirgā.
Pats galvenais no visiem tādiem stāstiem ir pasaka par Pelnrušķīti. Mūsdienās tā sauc meitenes, kuras augstu stāvokli sasniedz veiksmīgām laulībām. Tieši par Pelnrušķīti nosauca Barbaru Pjasecku-Džonsoni, par kuras likteni tagad pastāstīsim.
Topošā miljardiere dzimusi nelielā Polijas ciemā Stanovicē. Kopā ar vecākiem meitene pārcēlās uz Vroclavu, kur pabeidza universitāti mākslas zinātņu specialitātē. Vēlāk viņa mācības turpināja Itālijā, bet no turienes pārcēlās uz ASV labākas dzīves meklējumos.
Saskaņā ar skaisto leģendu, Basja aizbrauca uz ASV, pilnīgi nezinot valodu un ar 100 dolāriem kabatā. Lai kā tur arī bija, meitenei izdevās atrast istabenes darbu Džona Sjuarda Džonsona-kompānijas Johnson&Johnson dibinātāja dēla savrupmājā, kurš tobrīd jau gandrīz pusgadsimtu bija ģimenes impērijas vadītājs.
Reiz Džons palielījās ar savu jauno gleznu saviem viesiem, bet turpat esošā Basja nespēja noklusēt un pateica, ka saimnieks ir stipri par daudz samaksājis par gleznu. Apjukušais vīrietis pieprasīja paskaidrojumu. Tad arī noskaidrojās, ka viņa istabenei ir maģistra grāds mākslas zinībās. Pēc šī gadījuma vinš Pjasecku iecēla par savu konsultanti.
Lietišķās attiecības ātri vien pārtapa romantiskajās, un pēc kāda laika Džonsons uzsāka šķiršanās procesu ar savu sievu, ar kuru kopā bija nodzīvojis gandrīz 30 gadus. Basjai viņš noīrēja dārgu dzīvokli, kur ar viņu dzīvoja. 8 dienas pēc laulības šķiršanas 76 gadīgais Džonsons apprecējās ar 34 gadīgo Barbaru Pjasecku.
Barbara bija ideāla sieva un nekad nerunāja pretī vīram un tādēļ ieguva tiesības brīvi rīkoties ar jebkādiem līdzekļiem. Divatā viņi savāca iespaidīgu mākslas darbu kolekciju, kuru speciālisti novērtēja 100 miljonu dolāru vērtībā.
Džonsons neiebilda pret sievas tēriņiem: vispirms viņu garāžā parādījās dārgi automobiļi, tad – personīgā sala, vairākas muižas Francijā un Itālijā. Lepnā savrupmāja Ņūdžersijā bija dāvana Barbarai. Viņa to nosauca par Jasna Poļanu.
1983. gadā Džons Sjuards Džonsons aizgāja no dzīves un izrādījās, ka visu savu mantu, bet tas bija aptuveni pusmiljards, ir novēlējis savai sievai. Skaidrs, ka Džonsona bērni nebija mierā ar tādu testamentu, un sākās ilga tiesvedība. Tiesai nācās uzklausīt simtiem liecinieku no abām pusēm.
Apdalītie mantinieki paziņoja, ka dara to visu taisnības labad, jo ne par kādu mīlestību tur nevarēja būt runa, vienkārši večukam patika glītas jaunas meitenes, bet viltīgā poliete aptina viņu ap pirkstu. Runāja, ka Džonsonam bijuši daudzi romāni ar sievietēm, kas ievērojami jaunākas par viņu.
Savukārt Pjasecka apgalvoja, ka viņas vīrs jau sen izsvītrojis savus bērnus no testamenta, jo bijis sarūgtināts par viņu skandalozo uzvedību un pastāvīgajiem izgājieniem. Tomēr patiesību noskaidrot neizdevās, pēc četru mēnešu ilgas tiesāšanās Pjasecka atrisināja visus jautājumus ar Džonsona bērniem patstāvīgi.
Sieviete saņēma 350 miljonus dolāru un Jasna Poļanu, bet atlikusī manta daļēji tika mantiniekiem, daļēji nodokļu nomaksai un tiesas izdevumiem. Jāsaka, ka ar savu naudu Barbara rīkojās ar prātu – palielināja savu kapitālu un iekļuva Forbes bagātnieku sarakstā.
Savrupmāju viņa pārveidoja par elitāru ārpilsētas klubu, bet pati pārcēlās uz Monako. Taču nekad viņa neaizmirsa savu dzimteni. Organizēja Polijā daudz dažādu fondu un ziedoja nopietnas summas dažādiem projektiem.
2013. gada aprīlī dzimtajā Vroclavā arī aprāvās viņas mūžs.
