“Prēmiju! Triju Zvaigžņu ordeni! Karaļvalsti un princesi par sievu!” kvēli spiedz tie, kas par sportu interesējas brīžos, kad kāds no Latvijas sportistiem atkal ir apliecinājis savu piederību pasaules elitei. Tādos brīžos histērija pamazām pieņemas spēkā, un saprotams, ka to nedrīkst ignorēt politiķi, kuri gatavi pat apiet Ministru Kabineta noteikumus, lai tikai pildītu “tautas gribu”.
Droši vien prēmija tiks piešķirta arī bokserim Mairim Briedim. Nav šaubu, viņš to ir pelnījis. Tāpat kā ārsti un medmāsas, skolotāji un treneri. Čempionam atkal tiks organizēta pieņemšana pie valsts vadītājiem, kuri spiedīs roku, atrādīs zobu rindas un ar medus karoti pildīs sportista ausu dobumu, kamēr pats varonis kautrīgi stāvēs un smaidīs, fotoaparātu klikšķu ritmā mirkšķinot acis. Kārtējais “labais darbs” būs paveikts. Valsts būs parādījusi, ka tai eksistē tikai varoņi, kuriem izdevies izkārpīties caur asinīm un sūdiem, lai par spīti reizēm pat bezjēdzīgam kraulam pretī straumei tomēr piepildītu savu mērķi.
Bet, varbūt beidzot kāds no politiķiem, paspiedis roku sportistam, beidzot pajautās – kāds bija tavs ceļš pretī šim sasniegumam un ko mēs varam izdarīt, lai pēc desmit vai piecpadsmit gadiem kāds cits talantīgs puisis stāvētu šai pašā vietā? Nu ko jūs, tā taču nav viņa darīšana, jo, visticamāk, šis politiķis pēc desmit gadiem jau būs ārpus aprites kā Emsis vai pat ārpus valsts kā Dombrovskis. Prēmiju došana varoņiem ir skaista un populāra, bet plānveidīga ieguldīšana sporta attīstībā tāda nav, jo to pamana tikai iesaistītie.
2000. gadā prēmijas saņēma vingrotājs Vihrovs, soļotājs Fadejevs un džudists Zeļonijs. 2004. gadā vingrotājs Saproņenko, šķēpmetējs Vasiļevskis, modernās pieccīņas sportiste Rubļevska un svarcēlājs Ščerbatihs. Pagājuši trīspadsmit gadi, kuru laikā būtu jāizaug jaunai sportistu paaudzei. Vai nebūtu loģiski, ka šajos sporta veidos būti izauguši jauni talanti? Jo ir taču tradīcijas, ir zinoši speciālisti, tie paši olimpiskie medaļnieki.
Tā vietā pērn Riodežaneiro pirmoreiz kopš neatkarības atgūšanas Latvija nebija pārstāvēta modernās pieccīņas sacensībās. Nebija arī neviena vingrotāja, bet abi džudisti sacensības pabeidza jau pirmajā kārtā. Soļotāji mums ir, bet Fadejeva sasniegumiem neviens nav pat pietuvojies. Tikmēr šķēpmešanā olimpiskajās spēlēs pēc Kovala sudraba metiena Pekinā labākais rezultāts ir Palameikas astotā vieta Londonā… 2008. gadā bez jau minētā Kovala sudraba bija arī Štromberga zelts BMX un Ščerbatiha bronza svarcelšanā. Vēl pēc četriem gadiem Štrombergs atkārtoja panākumu, bet Pļaviņš un Šmēdiņš ieguva bronzu pludmales volejbolā. Kas notika pēc tukšās Riodežaneiro olimpiādes? Vēl viena histērija. Nav mums vairs labu sportistu, kam iešķiebt pa prēmijai.
Kas mūs gaida nākotnē? Vai kādam sporta sabiedrībā ir pārliecība, ka nākamajās pāris olimpiādēs kāds latvietis cīnīsies par medaļām BMX? Var jau cerēt uz pludmales volejbolu, lai gan aiz pašreizējo līderu mugurām ir tikai atsevišķi dārgumi, kurus smiltīs vēl jāizsijā. Lielākās cerības var saistīt ar svarcelšanu, taču tas nav atstrādātas sistēmas rezultāts, ja par tādu neuzskata pāris cilvēku fanātismu. Tāpat kā BMX un pludmales volejbolā. Vai kāds brīnums, ka ziemas olimpiskajās spēlēs vienīgās medaļas ir renes sporta veidos, kuros nemaz nav attiecīgo bērnu un jauniešu sporta skolu? Vai arī to kāds uzdrošināsies nosaukt par sistēmu?
Protams, konkrētas naudas summas novirzīšana bērnu un jauniešu sportam negarantēs, ka pēc padsmit gadiem Brieža vietā ar čempiona jostu stāvēs kāds cits “zvērs”. Bet, vai tad valsts sporta politikas vienīgais mērķis ir olimpiskās medaļas? Ja tā būs prioritāte, tad ar katru gadu vilšanās būs aizvien lielāka, jo izredzes atklāt talantīgus jauniešus nepieaugs, bet cerības izauklēt olimpisko medaļnieku turpinās balstīties tikai uz vecāku un treneru fanātismu.
Autors: Jānis Freimanis
Avots: sportacentrs.com