Kāds no Ņujorkas krievu taksometra vadītājiem savā Facebook lapā ierakstījis:
Atbraucu uz izsaukumā norādīto adresi un pasignalizēju. Pagaidījis brīdi, signalizēju vēlreiz. Tā kā šis bija mans pēdējais reiss, domāju jau braukt projām, tomēr noparkoju mašīnu, piegāju pie nama durvīm un pieklauvēju.
„Mirklīti”, – atbildēja aizsmakusi padzīvojušas sievietes balss. Un dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa grīdu.
Pēc krietnas pauzes durvis atvērās. Manā priekšā stāvēja maza gadus 90 veca sieviete. Viņa bija ģērbusies katūna kleitā, galvā bija cepure ar plīvuriņu, kā reizēm var redzēt četrdesmito gadu filmās. Blakus viņai bija neliels čemodāns. Dzīvoklis izskatījās tā, it kā tajā neviens nebūtu dzīvojis ilgus gadus.
Visas mēbeles bija pārklātas ar palagiem. Pie sienām nebija pulksteņu, plauktos nebija nekādu trauku, nekādu nieciņu. Kaktā stāvēja kartona kaste ar fotogrāfijām un stikla traukiem.
„Vai jūs nevarētu aiznest manu čemodānu uz mašīnu?” – pajautāja viņa. Aiznesu, tad atgriezos, lai palīdzētu sievietei. Viņa paņēma mani aiz rokas un mēs lēnām devāmies uz mašīnu.
Viņa pateicās man par manu labestību. “Nekas, nekas”, – teicu es, – „Es tikai cenšos izturēties pret saviem pasažieriem tā, kā vēlos, lai izturētos pret manu māti”.
„Cik labs zēns”, smaidot noteica viņa. Mēs iesēdāmies mašīnā, viņa nodiktēja adresi, un tad pajautāja: ”Vai jūs nevarētu braukt caur pilsētas centru?”
„Tas nav īsākais ceļš,” atbildēju es.
„O, es neiebilstu”, teica viņa. – „Es nesteidzos.”
Paraudzījos aizmugures skata spogulī. Viņas acis bija spožas. „Mana ģimene jau sen ir aizbraukusi”, – turpināja viņā klusā balsī.- „Ārsts saka, ka man vairs daudz nav atlicis…”
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!