Mierīgi pastiepu roku un izslēdzu skaitītāju.
„Pa kādu maršrutu jūs vēlētos braukt”, – pajautāju es.
Turpmākās divas stundas mēs braucām cauri pilsētai. Viņa parādīja man māju, kura kādreiz strādājusi par lifta darbinieci. Parādīja man rajonu, kura viņa ar vīru dzīvojusi jaunībā.
Tad parādīja mēbeļu noliktavu, kur kādreiz bijusi deju zāle, kurā viņa mācījusies, kad bijusi maziņa. Reizēm viņa palūdza mani apstaties pie kādas konkrētas ēkas vai ieliņas un sēdēja, klusējot raudzīdamās tumsā. Tad pēkšņi teica: ”Esmu nogurusi, tagad brauksim.”
Klusējot braucām uz adresi, kuru viņa man iedeva. Tā bija zema ēka, kaut kas līdzīgs mazai sanatorijai.
Divi sanitāri pienāca pie mašīnas, līdzko mēs piebraucām. Viņi saudzīgi palīdzēja viņai izkāpt. Jādomā, bija gaidījuši. Atvēru bagāžnieku un ienesu pa durvīm mazo čemodāniņu. Sieviete jau sēdēja invalīdu ratiņos.
„Cik es esmu jums parādā?” – jautāja viņa, ņemdama rokā somiņu.
-„ Necik,” atbildēju es.
„Jums taču arī jāpelna iztika” – teica viņa.
„Ir man arī citi pasažieri”, atbildēju.
Pieliecos un apskāvu sievieti, arī viņa apskāva mani.
„Tu uzdāvināji vecenītei nedaudz laimes”, – teica viņa. – „Paldies tev par to!”.
Paspiedu viņas roku un gāju projām. Aiz manis aizvērās durvis, tā bija vēl vienas mūža grāmatas aizvēršanās skaņa.
Atpakaļ braucot es neņēmu nevienu pasažieri. Es braucu, kur acis rāda, iegrimis savās domās. Todien es nespēju runāt. Kas būtu, ja šai sievietei būtu pagadījies īgns, dusmīgs taksometra vadītājs, vai tāds, kurš steidz ātrāk pabeigt savu maiņu? Kas būtu, ja viņš atteiktos izpildīt vecenītes vēlēšanos, vai, pāris reizes pasignalizējis, aizbrauktu?
Beigās es gribu pateikt, ka neko svarīgāku savā mūžā es vēl neesmu darījis. Mēs esam pieraduši domāt, ka mūsu dzīve griežas ap dižiem momentiem, taču dižie momenti bieži vien pārsteidz mūs nesagatavotus, skaisti iesaiņotus tajā, ko citi var uzskatīt par parastiem nebūtiskiem sīkumiem.