Aparāti sāka spiegt kā traki, liekot ārstiem un medmāsām traukties uz palātu. Karlosam lika paņemt bērnus un nekavējoties iziet no palātas.
Ērika zaudēja dzīvību lielā asiņu zuduma dēļ. Ārsti viens pēc otra kaut ko skaidroja Karlosam, taču viņš, sāpju pārņemts, neko nesaprata. ”Kā? Viņa tikko man uzsmaidīja un nu viņas vairs nav?…”
„Vēl tik tikko viņa bija dzīva, bet tagad viņas vairs nav.” – vēlāk atcerējās Karloss.
Šim mirklim bija jākļūst par laimīgāko viņa mūžā.
Taču diemžēl liktenis lemj mūžus, neņemot vērā mūsu vēlmes…
Savas sievas un četru savu bērnu dēļ Karloss ir nolēmis nekrist izmisumā un nekad nepadoties. „Bērni runās divās valodās un mācīsies koledžā” – raksta viņš savā atvadu vēstījumā Ērikai.
Jaunais tēvs devis bērniem tādus vārdus, kādus bija plānojuši ar sievu – Karloss, Peislija un Treisa, bet pēdējai meitiņai vārdiņš atnāca pats. Ērika. Par godu mātei.
Neticams skaidras mīlestības stāsts. Šiem četriem mazuļiem Karloss uz visiem laikiem kļūs par vienīgo vecāku. Bet savu māti, kura par viņiem atdeva savu dzīvību, bērni neaizmirsīs nekad.