Braucu pēc darba mikroautobusā uz mājām, man uz ceļiem sēž bērns. Blakus sēž apmēram 25 gadus vecs vīrietis, viņam ausīs austiņas, ar aizvērtām acīm kaut ko dungo pie sevis, šķiet, lēnām iemieg. Autobusā iekāpj sieviete ar ļoti lielu vēderu un pavecāka dāma, kas, šķiet, bija viņas mamma.
Palūkojās salonā, bet brīvu vietu nav. Un neviens vispār pat negrasīsies sniegt viņām vietu! Sieviete izvēlas visjaunāko pasažieri, paņem meitu aiz rokas un dodas viņa virzienā. Viņš nereaģē.
Tad sieviete pabaksta vīrieti aiz pleca un, līdzko viņš atver acis, norāda uz grūsno vēderu.
Vīrietis, tik tikko, šķiet, pamodies, pēkšņi iepleta acis un panikā iekliedzās:
“Tas neesmu es! Goda vārds! Es viņu pirmo reizi redzu un vispār nepazīstu!”
Viss mikroautobuss sāka smieties. Vīrietis pietempās kājās, bet meitene tā smējās, ka nācās turēt pašai savu vēderu. Šis vīrietis nākamajā pieturā steigšus kāpa ārā.