Kāds lasītājs man uzdeva jautājumu: “Kā saprast, ka vīrietis ir vai nav separējies* no mātes?” Atbildēšu. Ja ir notikusi vīrieša separēšanās no mātes, viņš pārstāj savā sievietē redzēt māti. Viņš pret savu māti ir saprotošs, taču nepadodas viņas histērijām un mierīgi var savaldīt savas emocijas. Pats šajās attiecībās kļūst mierīgāks, spriedze zūd un viņa dzīve paša ģimenē kļūst kvalitatīvāka.
*Separācija – aiziešana, attālināšanās
Viņš pastāvīgi nemokās vainas apziņā un neizvairās no situācijām, kurās varētu to sajust, pirmkārt – attiecībās ar savu sievu. Viņš pilnībā var apstādināt savu sievieti brīžos, kad tā pārkāpj pieļaujamā robežas, un tas nozīmē, ka viņa robežas ir skaidri noteiktas.
Tātad šis vīrietis ir brīvs no līdzatkarības.
Taču, lai par tādu kļūtu, viņam ir jāiemācās apstādināt savu paša māti, kad tā cenšas ietekmēt viņa dzīvi, viņa ģimeni. Viņš nelaiž savu māti savā ģimenē ar viņas rekomendācijām par to, kā viņam un viņa sievai dzīvot. Viņš mierīgi un bez vainas apziņas saka savai mātei pieklājīgu “nē”, “stop”, un, ja viņa to nedzird, un turpina lauzties viņa dzīvē, viņš bez dvēseles sāpēm, vainas sajūtas un bailēm par to, ka mamma viņu pametīs, vai, nedod Dievs, nomirs, izies no kontakta ar viņu. Viņš nekaro ar savu māti, viņš uzstāda robežas attiecībās ar viņu. Viņš neapspriež ar viņu savu sievu vai mīļoto sievieti, neļauj viņai vērtēt viņa sievieti, viņš necenšas “sadraudzināt” savu māti un savu sievu, un var pat pilnībā viņas vienu no otras izolēt.
Viņš nerada labvēlīgu augsni tam, lai sieva varētu būt greizsirdīga uz viņa māti, jo tagad māte viņam ir otrajā vietā. Viņš palīdzēs savai mātei, ja tas patiešām būs vajadzīgs, taču neļaus ar sevi manipulēt un neaizstās savai mātei vīru. Viņš mierīgi varēs savai mammai pateikt, ka nav viņas vīrietis, bet ir dēls, tā, lai viņai nesajuktu šīs lomas. Un uz viņas manipulācijām atbildēs ar skaidru “nē”. Bez dusmām un naida vienkārši pateiks “nē”, es nevarēšu tev palīdzēt, mīļo mammīt. Viņš to neuzturēs, ja vien viņa nav invalīds.
Viņš var savai mātei dāvāt savu dēla mīlestību, pateicību – tieši tik, cik var, bet ne tāpēc, ka jūtas kaut ko parādā. Kā indikators šai separācijai no mātes, var kalpot vainas apziņas neesamība brīdī, kad tiek pateikts šis “nē”.un “stop”.
Pieaudzis dēls brīžam aizmirst par savu māti un tas ir normāli. To es jums rakstu kā pieauguša dēla māte. Bet, kad vētrā viņam būs vajadzīga klusa osta, viņš atcerēsies, ka ir mātes mājas. Jā, viņš var atcerēties par viņu tad, kad viņam ir labi un, piemēram, aizsūtīt naudas pārvedumu ar vārdiem: “Atceros un mīlu” Taču pieaugušam vīrietim mātes klātesamības laiks būtiski sarūk, salīdzinot ar bērnību.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
Lapas: 1 2