Esmu kopā ar savu puisi jau 4 gadus un kopā arī dzīvojam. Viņa vārds ir Viktors. Tobrīd dzīvojam pie vīramātes, jo sava dzīvokļa mums vēl nebija.
Protams, kā jau vīramāte, uzstādīja savam dēliņam augstus kritērijus un galvenokārt viņa gribēja pati savam dēlām izvēlēties potenciālo sievu. Tomēr viņš esot atvedis mājās nezin ko…
Tā iemesla dēļ viņa bieži pret mani izturējās nelaipni.
Tas bija jācieš līdz brīdim, kad mans vectēvs atstāja mantojumā man dzīvokli.
Ar Viktoru pārvācāmies dzīvot uz turieni, uztaisījām omulīgu remontu, un kā par spīti, vīramāte arī atnāca pie mums dzīvot. Visu laiku komandēja mani un teica manam vīram, ka esmu slikta saimniece.
Viņa gribēja, lai dēls prec viņas draudzenes meitu, bet viņš neklausīja savu māti. Viņš izvēlējās mani.
Lai nebūtu lieki pārmetumi, gribējām pa kluso aprecēties. Bet viņa visu uzzināja un atkal sālās “trādi rīdi”…
Kad mēs gribējām braukt uz jūru, viņa pateica, ka arī grib braukt līdzās. Mēs it kā piekritām un pateicām, ka brauksim parīt. Kaut gan patiesībā aizbraucām jau nākamajā dienā un tā bija lieliska diena. Par laimi, nepateicām, uz kurieni brauksim, tieši tādēļ izdevās pabūt divatā.
LASI VĒL: POPULĀRĀ DZIEDĀTĀJA UN AKTRISE DŽENIFERA LOPESA PARĀDA, KĀ IZSKATĀS BEZ KOSMĒTIKAS (FOTO)
Kādu dienu, kad vīrs nebija mājās, viņa atnāca uz mūsu dzīvokli un sāka mest virsū man drēbes un kliedza, ka man neesot vieta blakus viņas dēlam. Labi, ka visai drīzumā atnāca vīrs un vienkārši izstūma savu māti no mūsu dzīvokļa.
Kādu mēnesi viņa pie mums nenāca. Tomēr, kad uzzināja, ka mans vīrs ir komandējumā, viņa atnāca atkal, un es nevarēju viņu izstumt no dzīvokļa.
Viņa man sacīja:
– Savāc savas mantas un pazūdi no šejienes, kamēr esmu vēl laba pret tevi. Pretējā gadījumā izmetīšu tevi kā grīdas lupatu no šejienes. Es gribu, lai tu tagad pārraksti dzīvokli uz mana vārda, ja nē, tu to smagi nožēlosi.
Tajā brīdī es sapratu, ka man ir vajadzīga palīdzība. Es aizgāju uz citu istabu un piezvanīju tēvam un brālim. Par laimi, viņi bija klāt pēc 10 minūtēm.
Tikmēr vīramāte rakņājās jau pa plauktiem un meklēja dzīvokļa dokumentus un pat neredzēja, ka vairs neesam vienas. Tēvs paņēma viņu aiz rokas, apsēdināja dīvānā un atņēma visus dokumentus, ko jau paspēja paņemt.
Protams, vīramāte sāka spiegt, viņa kliedza un apvainoja mani, bet mans tēvs izsauca policiju un viņu aizveda uz iecirkni. Par šo notikumu uzrakstījām iesniegumu.
Noslēgumā tēvs nomainīja dzīvokļa atslēgas, vīramātei piesprieda sodu un brīdināja, ja viņa vēl tuvosies šim dzīvoklim, viņa var tikt nosūtīta uz visai attālu vietu.
Pagāja laiks un lietas mums sāka sakārtoties – vīramāte pie mums vairs nenāca un mans vīrs ar viņu vairs nesazinājās.
Vēlāk mums piedzima bērniņš. Jutāmies beidzot laimīgi.
Savukārt vīramāte pārdeva savu dzīvokli un aizbrauca, mēs pat nezinām, uz kurieni.
Patiesībā man bija pat vienalga – galvenais, ka tik tālāk no mums… Tā, lūk, mums tā dzīve izvērtās.