Tāda ir mūsu realitāte. Prasību jūra, kas karājas virs galvas kā damokla zobens. Pārmetumi, apsūdzības, kritika no visām pusēm, svešu cilvēku balsu murdoņa, kurā ļoti grūti izdzirdēt savējo.
Un daudzas jaunas mammas raksta forumos par to, cik ļoti viņām gribētos pabūt klusumā, lai neviens nespiestu, nepresētu, nekritizētu, lai viņām būtu tiesības pašām dzīvot savu dzīvi savā ģimenē, audzināt savu bērnu tā, kā pati to saprot un vēlās. Pat šeit mēs gaidam kaut kādu atļauju no malas, it ka mums pašām nebūtu tiesību pieņemt savus lēmumus.
Un pēc tam – tad, kad man bija jau 30 gadi, es kopā ar saviem diviem bērniem nokļuvu svētā vietā Indijā – Vrindavanā. Šī ir īpaša pilsēta, jo šeit saglabājušās senās tradīcijas, cik nu tas šodien vispār iespējams – protams, arī Indija šodien degradē. Bet Vrindavanā vēl joprojām valda tā kultūra, kas tur valdīja gadsimtiem sen. Sievietei tur strādāt ir aizliegts, govis brīvi staigā pa ielām, tāpat kā mazi bērni un katru sievieti šeit dēvē par “matadži” (latviski tas būtu – māmulīte) – ar cieņu un paklanoties. Nav svarīgi, vai tas ir divreiz vecāks par tevi pardevējs – vienalga tu viņam būsi “matadži” Viņš tevī redz mātišķo sākumu, ko ciena un tādā veidā pauž savu cieņu. Šeit neviens vīrietis (neskatoties uz to, ka te ir Indija) nepienāks tev klāt, nepieskarsies un pat nemēģinās izteikt kādus nepiedienīgus piedāvājumus. Drīzāk piedāvās tev palīdzību un atbalstu, pat tad, ja tu to neprasi.
Šeit bieži uz mašīnu aizmugurējā stikla var izlasīt uzrakstu: “Sievietes aizsardzība un cieņa pret sievietēm ir mans pienākums un gods!” Un tur es tam ticu, jo nekur citur es neesmu jutusies tik pasargāta un droša – pat naktī viena uz ielas. Un, ja tuk-tuk vadītājs redz, ka esi stāvoklī, viņs tevi ved kā lielāko dārgumu, apbraucot katru bedrīti un akmeni, lēni, nesteidzoties un neskaitot savu peļņu.
Runā, ka Indijā sievietes tiek pazemotas un ir beztiesiskas, bet Vrindavanā es sapratu to, cik ārkārtīgi neaizsargātas un beztiesiskas esam mēs. Jo mēs taču esam kļuvušas vienkārši par instrumentiem citu cilveku mērķu sasniegšanai un par spēļmantiņām kāda rokās. Un pats galvenais, zaudējušas pašcieņu. Mēs esam iemainījušas kaut ko ļoti svarīgu, ko nenopirkt par nekādu naudu, pret krāsainu iesaiņojumu, kurā iekšā ir tukšums. Mēs noticējām, ka mātišķums nav neko vērts. Un, ka māte nav pelnījusi cieņu vien par to, ka viņa ir māte.
Un te nu es arī sajutu pilnā mērā to, cik brīnišķīgi un droši ir būt mātei. Cik daudz tajā enerģijas, spēka un perspektīvas. Kad nav pašmērķis kādam pierādīt, ka neesi tūļa, sliņķe vai liekēde. Te visi to pieņem, ciena un saprot. Un tada dzīve kā pie mums, viņiem šķiet kaut kāds nonsenss.
Kāds ajūrvēdiskais ārsts man tur teica:
«Ja mana sieva strādātu, es nejustos kā vīrietis. Tas būtu mans personīgais zaudējums, ja es būtu atdevis savu sievu, manu bērnu māti saplosīšanai pasaulei. Viņa ir pārāk laba tam visam.»
Un šeit mātes staigā lepni paceltu galvu, kaut seja nedaudz piesegta ar sari malu. Es reiz braucu ar tuk-tuk, kas netīšām ar savu rāmi gandrīz vai aizķēra kādu matadži. Saskrēja desmitiem vīriešu, kas strostēja vadītāju un paralēli mierināja matadži, uztraucoties par viņas pašsajūtu.
Tā izturās pret mātēm ne tikai Indijā, bet arī citas tradicionālajās kultūrās. Itālijā, kur ļoti spēcīga ir katoļticība, vēl joprojām Māte – ir svēts vārds ikvienam. Musulmaņi savas mātes labā ir gatavi kalnus gāzt. Ebreju ģimenēs tieši pēc mātes nosaka dzimtas tīrību un viņa ir dzimtas galva.
Taču laiks rit un kultūra un tradīcijas tiek nomainītas pret tirgus ekonomiku – brīvību it visā un līdztiesību, un rezultatā mums ir tas, kas ir. Mēs pašas labprātīgi piedalamies sacensībās par izdzīvošanu, un ne vienkārši skriet, bet atskriet pirmajai, lai iegūtu atzinību un cieņu. To pašu, kas mums pienākas jau no dzimšanas. Jo mēs esam mātes vai būsim tādas. Un tas viss tikai tāpēc, ka pašas neesam radušas cienīt sevi.
Atceries, ka pasaule ir milzīgs spogulis, kurš atspoguļo mūsu sajūtas un uzstādījumus.
Ja tu pati sāksi cienīt to, ko dari katru dienu (lai cik tas egoistiski arī neizskatītos), tad apkārt ļoti daudz kas mainīsies.
- Ja tavs vīrs dzen tevi strādāt
- Ja par savu darbu tu no vīra nedzirdi pateicību, tikai vienus vienīgsu pārmetumus
- Ja jau pieaugušie bērni pastavīgi tev pārmet un apvaino
- Ja par tevi smejas un sauc tevi par kluksti
- Ja radinieki tevi sauc par liekēdi un sliņķi
- Ja rindās stāvot tu dzirdi izsmējīgus “sadzemdējusi te!”
Tātad tevī dzīvo tieši tāda attiksme pret savu mātes lomu un sevi pašu. Ieskaties savā sirdī un galvā, un tu atradīsi tam ļoti daudz iemeslu. Tu pati sevi necieni un ļauj tā izturēties pret sevi un savu misiju.
Ar ko sākt to mainīt? Iespējams, atbilde tev nepatiks. Jo tev nāksies no jauna iemācīties cienīt savu māti un savu vīra māti. Vienkārši par to, ka viņas devušas dzīvību tev un tavam mīļotajam, un audzinājušas, kā pratušas. Noņemt visas pretenzijas pret viņām, visu neapmierinātību un aizvainojumus. Ieraudzīt tos milzīgos pūliņus, ko tās ielikušas jūsos. Iemācīties būt par to pateicīgai lai kaut vai domās gribētos viņām paklanīties. Un reizē ar to tu ievērosi, ka tevī pašā notiek pārmaiņas.
Ir lieliska paklanīšanās prakse, kas palīdz attīstīt dvēselē šo sajūtu. Kad tu katru dienu sāc un beidz ar fizisku paklanīšanos savai mātei un vīra mātei – to vari darīt raugoties viņu fotografijās. Un šī paklanīšanās ir dziļa, apzināta un pietiekoši ilga. Un tā, minimums 40 dienu laikā. Šo dienu laikā tu sajutīsi izmaiņas sevī. Un nākamais solis pēc tādas atstrādāšanas notiks pats no sevis.
Tu sāksi pavisam savādāk attiekties pret sevi pašu, jo šajā laikā tu atstradāsi sevī ieradumu pamanīt mātes darbu un ar cieņu pret to izturēties.
Daudz var runāt, bet labāk to izdarīt. Tas mainīs attiecības ģimenē, pašai ar sevi un attiecības ar visām citam sievietēm. Tā vai citādi, mēs visas esam mātes un šī enerģija (atšķirībā no seksuālās) mūs vieno un stiprina.
Ar sievieti, kura iemācījusies cienīt sevi un ieguvusi iekšējo spēku, vairs nevar manipulēt un tai neko vairs nevar uzspiest. Un visi, kuri vēlas izgāzt savu žulti, aizies pa citu ceļu, sajūtot viņas iekšējo spēku (un tici, mātes spēks ir miljoniem reižu lielāks par parasto sievietes spēku!). Un visi tie, kuru sirdīs ir mīlestība, gluži dabiski pievilksies šādai sievietei.
Vai gan “cieņa pret māti” var būt tāda nevajadzīga, novecojusi, nemoderna lieta? Vai arī tas ir pamatu pamats un sākumu sākums, vārti uz jaunu, labāku dzīvi un glābšanas laiva no grimstoša kuģa? Katra no mums izdarīs savu izvēli.