Sociālajā vietnē “Facebook” Edijs Pipars raksta piedzīvoto:
Šodiena mani fascinēja.
Esot netālu no Rīgas1 slimnīcas kolēģei palika slikti. Ar cerību, ka tur kāds spēs palīdzēt – devāmies uz “uzņemšanu.
Sasniedzot reģistrāciju un pastāstot par situāciju man atcērt:”Mums nav uzņemšanas”.
Uz manu jautajumu:”Ko darīt” neatbildēja. Zvanu uz norādīto nr. 113, pastāstu cik kolēģei slikti – pat paiet nevar un kur atrodamies.
Saņemtā atbilde mani “uzvilka”: “Mēs uz citu slimnīcu nebraucam pakaļ. Jums jauzmeklē kāds dienas stacionārs un ja viņi izsauks mūs tad brauksim pakaļ”. (Kā lai meklējam, ja meitene knapi var paiet no lielām sāpēm).
Tad nu lūk, dodamies ar kolēģi pa visiem garajiem gaiteņiem meklēt kādu, kurš varēs palīdzēt. Ieejam dienas stacionārā un tur neapmierinātā tonī “Mēs slēdzamies ciet, nevarēsim palīdzēt”. Uz manu jautājumo ko darīt? (Viņas ļoti labi redzēja cik meitenei ir slikti) Atbilde no medmāsas” Izejiet no slimnīcas teretorijas un izsauciet ātros, tad brauks jums pakaļ”
Izgājām ārā un sapratām, ātrāk būs aizbraukt ar taksi līdz Stradiņu uzņemšanai.
Ļoti ātri atbrauca BalticTaxi taksometre (vārdu aizmirsu bet uzvārds Mēnese), ļoti lielisks cilvēks. Arī bija satraukta kopā ar mums, brauca cik vien ātri varēja. Mēģināja novērst mūsu domas no sāpēm un situācijas. Varētu teikt – vienīgais pieklājīgais, labsirdīgais cilvēks ko satikām šodien.
Nonākuši Stradiņu teretorijā no otras puses, meklējam uzņemšanu.Uzņemšanas nodaļa tādā vietā kur nevar pamanīt. No sākuma iegājām 32.korpusā pa trepēm ne pa rampu.(jo domājām, ka tas ir tikai med. transportam). Pie lifta sēž divi pensionāri (darbinieki). Prasam kur ir uzņemšana. Atbild:”Nospiežiet to podziņu un tur būs uzņemšana”. Protams atvērās durvis un tā bija uzņemšana bet jau reģistrētajiem pacientiem ar sistēmām utt. Uz mums ļoti augstā tonī māsiņa :”Kas noticis?” Kā jūs tikāt te iekšā?” Bet viņai jau nebija interese cik ļoti nopietni izskatijās kolēģe jo sāpēs locijās. Izraidija mūs ārā no nodaļas un norādija ar pirkstu kur iet un “klibojām” uz rampu. Kur vel vajadzeja paņemt numuriņu un gaidīt rindā, kamēr mūs pieņems.
Kopumā stāsta morāle – kas notiek ar mūsu valsti? Kamēr cilvēks saņems kādu palīdzību – aizies pie Dieviem. Patiesībā drausmīga atieksme! Mēs katrs esam cilvēks un tapēc sagaidām kaut mazliet cilvēcisku atieksmi.