Vīra ieradums
Ja, piemēram, man jābrauc uz skolu ar bērnu (parasti viņš dodas turp patstāvīgi), tad man ir jāprasa nauda ceļam. Tas ir tāds rituāls, it kā mans vīrs nezinātu, ka esmu pilnīgi no viņa finansiāli atkarīga. Tad viņš ar apmierinātu ģīmi nopūšas un izvelk no maka vajadzīgo summu. Ne vairāk. Ja banknotes ir pārāk lielas, viņš pat var pajautāt, vai es nevarētu viņam atdot atlikumu. Kā tad, došu.
Vakarā sākas mājas darbu pārbaude. Vispirms manu, pēc tam dēla. Ko esmu izdarījusi mājās pa visu dienu. Kāpēc tas un tas stāv ne tā, kā jābūt. Kaut kur ir parādījušies putekļi, kāpēc nav sakopts? Vakariņām jābūt tieši tādām, kā patīk viņam. Daudz cepta, trekna un pārsālīta. Paldies dievam, es esmu dabūjusi sev tiesības ēst pārsvarā piena produktus. Tāpēc savos 32 gados neizskatos kā tipiska saimniece.
Man ir aptuveni stunda brīva laika: Aleksejs fokusē savu uzmanību uz dēlu, un es varu nodarboties ar savām lietām, kamēr caur sienu dzirdu, kā viņš runā ar dēlu. Viņš laikam domā, viņa dēlam noteikti jābūt vunderkindam. Nu te nu ir galīgi garām. Trijnieki tas ir viss, ko viņš spēj. Ja man vajadzētu vēl ar dēla mācībām noņemties, es laikam patiešām traka paliktu. Kā vispār var ietekmēt cilvēka rokrakstu? XXI gadsimtā, kad pildspalvu vairs neviens nelieto, tikai datoru un telefonu?
Tāds kaut kāds ir mūsu dienas režīms, kurš tikai nedaudz izmainās brīvdienās. Es nevaru nekur aiziet ar draudzenēm tāpēc, ka “tam nav naudas ģimenes budžetā”. Automobiļa atjaunošanai ir, jaunam apģērbam priekš viņa ir, bet manām vajadzībām nekad nav. Tāpēc es nekad nekur neeju. Tikai reizēm varu pastaigāt pa pilsētu un pavērot cilvēkus. Savā vecumā jūtos kā pensionāre.
Mīlestības jomā mums ir pilnīgs miers. Veselīgs miegs, bez jebkādas iniciatīvas no viņa vai manas puses. Godīgi sakot, būtu pat priecīga, ja vīram pēkšņi uzrastos mīļākā. Vai, vēl labāk, viņš aizietu pie viņas dzīvot. Tad es varētu palikt ar bērnu, sastādīt savu darbības plānu un atrast sev darbu. Tāds mājsaimnieces sapnis. Man pietiek.
Kā visu mainīt?
Laikam, kāds man nepiekritīs un sāks minēt savus piemērumus. Es zinu, ka mūsdienu sabiedrībā ir gana daudz pusizjukušu pāru. Tas ir skaidrs. Bet mana situācija man kaut kā liekas tuvāka, saprotiet, un man liekas, ka jebkurā citā gadījumā var kaut ko mainīt, par kaut ko vienoties. Nedzīvot kopā ar cilvēku, kurš valkā bikses, iet uz darbu, bet tai pat laikā vīrietis viņš nav.
Kardinālākais, ko varu izdarīt – šķirties. Bet tad nekādi pabalsti man nespīd. Aleksejs viegli atradīs labu juristu un mums ar dēlu tiks izmaksātas kaut kādas kapeikas, ticiet, viņš jau ir parūpējies par to. Vēl es varu nospļauties uz visu un braukt ar bērnu pie vecākiem. Pavisam uz citu rajonu. Būt par nastu mammai un tēvam. Perspektīva nav smaidoša. Nu vai arī turpināt darīt to, ko daru tagad.
Māsīca ieteica man aiziet kopā ar vīru pie speciālista. Varētu domāt, ka viņš piekritīs. Kurš gan šajā pasaulē var būt gudrāks par viņu? Bet visumā domāju, ideja ir laba. Pagaidām spiedīšu uz to. Ja viss ies normāli, iespējams, būs kādas izmaiņas. Jūtu, ka tādā veidā dzīvojot, ap gadiem 40 galīgi sajukšu. Un nebūs vairs ne pareizi izmazgātu aizkaru mājās, ne izgludinātu palagu. Viens vienīgs bardaks.