Kārtējo dienu atgriežoties mājās pēc garas darbadienas, tēvs nolēma nogulties dīvānā un paskatīties futbola maču, tādā veidā netrucējot ne sievai, ne bērniem.
Darboties ar bērniem, likt tos gulēt, kamēr viņi brēc un raud, pavisam negribējās. Tomēr viss tajā vakarā izmainījās. Sieva izgāja no mājas un aizcirta durvis.
Kā izrādās, tad sievas pacietība bija beigusies un bērni palika ar tēvu. Vīrieša bezrūpīgā dzīve bija apmetusies kājām gaisā.
Pagāja pāris dienas un viņš nolēma sievai uzrakstīt vēstuli:
„Mana dārgā, pirms pāris dienām mēs sastrīdējāmies. Kad atnācu mājās, kritu nost no kājām no noguruma. Bija 8 vakarā, man vienkārši gribējās atkrist dīvānā un noskatīties maču.
Tev bija slikts garastāvoklis, tu arī biji nogurusi. Bērni kašķējās, mazais brēca, kad liki viņu gulēt. Es uzgriezu televizoru skaļāk, lai to visu nedzirdētu. „Tu taču nenomirsi, ja nedaudz palīdzēsi man bērnu audzināšanā?” sacīji tu, samazinot skaļumu televizorā.
Aizkaitināts atbildēju: „Es caurudienu strādāju, lai tu varētu mierīgi mājās spēlēties ar bērniem.” Sākām stīdēties, viens aiz otra nāca argumenti. Tu raudāji, tāpēc, ka biji nogurusi un dusmīga. Es sarunāju tev daudz lieka. Tu kliedzi, ka vairāk tā nevari. Tāpēc tu aizskrēji no mājām un atstāji mani vienu ar bērniem. Nācās man pašam viņus barot un likt gulēt. Nākamajā dienā tu neatgriezies. Es paņēmu darbā brīvdienu un paliku mājās ar bērniem.
Redzēju visas asaras un sūdzības. Cauru dienu griezos pa māju kā vāvere ritenī, man nebija brīva ne minūtīte pat, lai ieietu vannā. Vienlaicīgi sildīju pienu, ģērbu bērnus, mazgāju virtuvi. Vienlaicīgi.
Biju ieslodzīts mājā visu dienu, nebija iespēju parunāties ar kādu, kas vecāks par 10 gadiem. Man nebija laika mierīgi apsēsties pie galda, lai paēstu – visu laiku vajadzēja pieskatīt bērnus. Jutos tik nomocīts, ka varētu nogulēt 20 stundas no vietas.
Bet tas nav iespējams, tāpēc, ka mazulis mostas un sāk raudāt ik pēc trim stundām. Es nodzīvoju bez tevis divas dienas un vienu nakti. Es visu sapratu. Es sapratu, cik ļoti tu nogursti. Es saprotu – būt mātei tā ir pastāvīga ziedošanās. Es sapratu, ka tu ziedo savu karjeru un materiālo brīvību tam, lai būtu līdzās bērniem.
Es sapratu, cik grūti ir, kad tavs finansiālais stāvoklis nav atkarīgs no tevis pašas, bet no tava partnera.
Es sapratu, ko tu ziedo, kad atsakies iet ar saviem draugiem uz ballīti vai sporta zāli. Tu elementāri nevari nodarboties ar to, ko vēlies, pat izgulēties tu nevari.
Es sapratu, ko tu jūti, kad tevi ieslēdz mājās ar bērniem, un tu palaid garām visu, kas notiek apkārt. Es sapratu, ka tu apvainojies, kad mana mamma kritizē tavas audzināšanas metodes. Neviens nesaprot bērnus labāk, nekā viņu māte. Es sapratu, ka mātes ir visatbildīgākās.
Neviens diemžēl to nenovērtē. Rakstu tev šo vēstuli ne tikai tāpēc, lai pastāstītu, kā skumstu pēc tevis. Es nevēlos, lai kaut diena paietu bez vārdiem: „Tu esi ļoti drosmīga, tu lieliski ar visu tiec galā, esmu sajūsmā par tevi!”
Šis stāsts ir laba viela pārdomām…