Visdažādākajos reitingos Francija vienmēr ir starp tām valstīm, kurās ir augstākais dzīves ilgums. Šajā rādītājā starp iedzīvotājiem, kuriem ir virs 60 gadiem, Francija ieņem otro vietu aiz Japānas (Pasaules Veselības organizācijas 2016. gada dati)
Paši franči uzskata, ka iemesls viņu ilgdzīvošanai ir dzīves veids – šis pats slavenais art de vivre (māksla dzīvot), kas labāk par jebkādu medicīnu un ekonomiku ietekmē dzīves kvalitāti, un kā rezultātā – arī ilgstamību.
Vērojot frančus viņu ikdienas dzīvē, visvairāk var ieraudzīt, ka lielākā daļa no viņiem dara tālāk minēto.
Neekonomē laiku ēdienam
Viņu pusdienas un vakariņas ilgst pa divām stundām. Nekādas steigas. Saklāts galds, uzkodas, pamatēdiens, salāti, siers, deserts, glāze vīna. Ēd lēnām, baudot procesu.
Pusdienu pārtraukums frančiem ir 1,5−2 stundas, skolēnu starpbrīdis pusdienām – arī divas stundas. Šajā laikā tie, kuriem ir iespēja, tiecas atgriezties mājās, lai pusdienotu ar ģimeni. Bet, ja nē – tad dodas uz kafejnīcām un restorāniem. Ātrumā ēst pie darba galda šeit nav pieņemts.
Tiem, kuriem nav iespēju aizbraukt mājās vai doties uz restorānu, skvēros, parkos un ceļu malās ir izvietoti galdi piknikiem. Pilsētu pašvaldību līmenī visiem ir skaidrs, ka katram ir jābūt iespējai komfortabli pusdienot. Pusdienlaikā šosejas malā nav tik vienkārši atrast brīvu galdiņu: ēst bez ērtībām mašīnā nav franču stilā. Jābauda process, turklāt ātri ēst ir kaitīgi veselībai.
Neekonomē naudu iemīļotajam ēdienam
Franči var ekonomēt uz apkuri vai ūdeni, ģērbties izpārdošanā nopirktajā, bet nekad sev neatteiks iemīļotākos gardumus un ēdienus. Ja francūzis ir pieradis ēst sestdienās mīdijas vai austeres, tad viņš tās pirks par jebkādu cenu. Kūciņas un vīns – pats par sevi saprotams. Ja francūzim ir kas iemīļots, viņš to pirks kaut vai pa pēdējo naudu, turklāt izvēlēsies ne tur, kur lētāk, bet kur ir garšīgāk. Ierobežot sevi tradicionālajam un ierastajam priekam ir kaitīgi garastāvoklim, tātad arī veselībai.
Neekonomē laiku saziņai
Franči reti ēd vienatnē. Viņi izmanto katru iespēju kopīgi ieturēt maltīti ar ģimeni, draugiem, kolēģiem, domubiedriem vai kaimiņiem. Tikšanās grafiks ir saistīts ar ēdienu – daudziem tas ir saplānots mēnesi uz priekšu. Nekad pirms dzīvošanas Francijā neesmu tik bieži gājusi ciemos vai pieņēmusi ciemiņus pie sevis kā šeit.
Taču ciemiņi ir tikai daļa no saziņas. Šeit ir daudz un dažādi svētki. Zemeņu festivāls, „medības veltes’, liellopa gaļas steika svētki, „vista podiņā”, austeru svētki, tomātu vīkends, cūkas ballīte vai Jēra diena … Uzskaitīt visus apkārtējās pilsētās esošos svētkus ir neiespējami – frančiem ir vajadzīgs tikai iemesls!
Protams, ka jāpiemin auberge espagnole, kopīgas ēdienreizes, kad katrs atnes to, ko vēlas, un var ēst, ko grib, un, protams, komunicēt. Parasti šos pasākumus veido dažādas asociācijas saviem biedriem un ciemiņiem. Piemēram, ja esat velotūrisma asociācijas biedrs, esiet gatavi tam, ka divreiz gadā Jums piedāvās piedalīties auberge espagnole, kas nozīmē atnest kaut ko no ēdieniem (sāļu vai saldu) un dzērieniem. Ja Jūs vai Jūsu tuvākie ir vēl kādās biedrībās, tad esiet gatavi doties uz auberge espagnole katru mēnesi.
Vasarās asociācijas parasti ir atvaļinājumos, bet to vietā šo pasākumu pārņem kaimiņi. Var gadīties, ka pasākums ir tik veiksmīgs, ka nākas nākt vēl divas dienas, lai noēstu visu sanesto.
Izņemot kaimiņu pasēdēšanas, neskaitāmas ballītes ar draugiem, reģionālus kulinārijas svētkus, vasarā nelielās pilsētās ir arī tables gourmandes, ko var tulkot kā „gardēžu galdus”. Pašvaldība laukumā vai centrālajā ielā izvieto galdus un krēslus, klāj papīra galdautus, aicina mūziķus, bet iedzīvotāji un pilsētas viesi ēd to, ko piedāvā līdzņemšanā vietējie restorāni, zemnieki utt. Un vīns līst aumaļām! Saziņa bieži pāriet dejās. Traukus lūdz nest savus, frančiem nepatīk vienreizējie, bet tiem, kas ieradušies netīšām, tie ir vienmēr sagatavoti. Katrā no blakus esošajām pilsētām tables gourmandes vasarā ir savā nedēļas dienā, izņemot pirmdienu. Tāpēc teorētiski priecāties par šādu atmosfēru var gandrīz katru dienu.