Vecmāmiņas tēja vienmēr bija kaut kāda īpaša. Tagad reizēm atceros, kā bija bērnībā. Cepumi, maizītes. Un smaržīga Gruzijas tēja. Un lai tajā būtu arī kāda piparmētras lapiņa smaržai. Vecmāmiņas vairs nav, bet visas šīs lietas vēl atmiņā ir. Starp citu, tēju dzērām no glāzēm, bet skaistās tasītes tika lietotas tikai pa svētkiem.
Ar trīsām sirdī atceros, kā vecmāmuļa gatavoja tēju un kāpēc tā bija tik garšīga. Izrādās ir dažas viltības. Protams, ja tās tā var saukt.
Vecmāmiņas tēja
Pirmkārt jau, vecmāmiņa vienmēr tēju gatavoja mazā kanniņā, nevis tā, kā tagad – tieši krūzē. Pats par sevi saprotams, ka toreiz neviens pat iedomāties nevarēja par tēju maisiņos un par visādiem aromatizētājiem. Otrkārt, tēja parasti bija Gruzijas, tikai pa retam Indijas. Tagad pat neatceros, kādos gadījumos vecmāmiņa to izvēlējās.
Pat tad, kad tēju asortiments ievērojami pieauga, un Gruzijas tēja kļuva daudz lētāka un retāk pieejama, vecmāmiņa vienmēr centās atrast tieši to. Tāpēc šo garšu es atceros vēl tagad. Bet noslēpums ir tajā, ko vecmāmiņa pievienoja tējai tējkannā.
Kādu reizi noskatījos, ka kopā ar tēju viņa tējkannā ieber arī šķipsniņu sodas. Pavisam maz, naža galu. Un tikpat daudz cukura. Tad uzlej vārošu ūdeni un uzliek vāciņu burtiski uz piecām minūtēm. Šis tad bija tas tējas stiprums, kuru pēc tam vecmāmiņa lēja glāzēs un klāt pielēja karstu ūdeni no tējkannas.
Vecmāmiņas tēja
Runā, ka sodu tējai pievienoja blēdīgie pavāri padomju ēdnīcās. Viņi lika mazāk tējas, bet pateicoties sodai tējas krāsa palika tikpat piesātināta. Un pats par sevi saprotams, cukurs. Kurš atceras tēju ēdnīcās? Nevaru apgalvot, ka tā bija tāda pati, kā vecmāmiņas. Bet varbūt tagad pie vainas ir ūdens?
Vārdu sakot, kad pārdošanā ieraudzīju Gruzijas tēju, nopirku paciņu. Pamēģināju visu to pašu izdarīt mājās. Diemžēl, rezultāts mani neiepriecināja. Centos pievienot piparmētru un nedaudz citronu sulas. Tēju izglāba tikai liels daudzums cukura. Un radās sajūta, ka kaut ko es daru nepareizi.
Starp citu, vecmāmiņa nekad nelika cukuru tieši tējā. Viņai mājās vienmēr bija graudu cukurs, un tēju viņa dzēra, cukuru piekožot klāt. Teica, ka tā viņu iemācījusi mamma. Arī es tā pamēģināju. Šķiet, ka tā ir garšīgāk. Vēl ievēroju, ka tad, ja pievieno vairāk tējas stiprumu, arī situācija uzlabojas.
Vienkārši vecmāmiņa lika divas karotes stipruma, bet es pamēģināju likt trīs. Ko teikt? Pēc tam salīdzināju ar tējām, kas vestas no Indijas. Tām, protams, ir pavisam cita, spēcīgāka garša un smarža. Tādi lūk novērojumi! Un tomēr vecmāmiņas tēja man patika labāk. Tagad tēju uzleju tikai tējkanniņā – pagatavoju tējas stiprumu, un pēc tam pieleju karstu ūdeni. Man liekas, ka tā ir garšīgāk.
Te būs mūsu instrukcija, kā pagatavot “vecmāmiņas tēju”:
1. Liec tējkanniņā 2-3 karotes lielo lapu vai vidēja lieluma lapu tēju.
2. Pieber naža galu sodas un šķipsniņu cukura un uzlej vārošu ūdeni.
3. Pēc piecām minūtēm lej tējas stiprumu glāzēs. Stiprumu lej apmēram trešdaļu glāzes tilpuma, klāt pielej karstu ūdeni no tējkannas.
Cukuru, citronu, piparmētru un citas zālītes, kā arī saldo krējumu, lai sanāktu angļu tēja, liec klāt pēc saviem ieskatiem. Un pats svarīgākais: neaizmirsti atstāt komentāru par to, kā sanāca tev!
Vecmāmiņas tēja atgādina par gaišajām vasaras dieniņām, kad mēs no rītiem sanācām lapenē brokastot un apspriest dienas plānus. Bija lieliski!