Cilvēka attīstība sākas ar fizisku simbiozi ar māti, jo bērns veidojas viņas ķermenī. Diemžēl daudzos gadījumos šī simbioze dzīves laikā saglabājas, un tad mīlestības apskāviens pārvēršas par žņaudzošu cilpu. Šoreiz publicēju fragmentus no poļu kolēģes, kristīgas psihoterapeites Vieslavas Stefanas (Wiesława Stefan) raksta “Par nepieciešamību nošķirties no vecākiem”.
Simbioze un separācija
Bērnam piedzimstot, iestājas emocionālas simbiozes laiks, ko bērns izdzīvo īpašā saiknē ar mammu, kas vēlāk ļauj viņam nodibināt attiecības arī ar citām personām. Identifikācija, atdarināšana, uzvedības pāraugu, normu un vērtību apgūšana… Tam visam jāvainagojas ar nodalīšanos no vecākiem, kas ļauj izveidot jaunas nobriedušas draudzības vai mīlestības saites.
Ja šī attīstības dinamika tiek izjaukta, paliek neredzama „nabassaite”, kas savieno bērnu ar vienu vai abiem vecākiem. Rezultātā pieauguši vīrieši un sievietes ne īpaši labi saprot, kas viņi tādi ir.
Viņi cieš no pazemināta pašvērtējuma, cenšas par katru cenu iegūt apkārtējo atzinību un izliekas tā vietā, lai parādītu pasaulei savu autentisku seju. Nav brīnums, jo viņi paši to nepazīst.
Tas notiek tādēļ, ka konkrēta personība ir veidojusies apstākļos, kad vecāki rūpējas par savu, nevis bērna vajadzību apmierināšanu.
Lai nošķirtos no vecākiem, cilvēkam nepieciešama pieņemšanas pieredze. Mums jāpiedzīvo tēva un mātes klātbūtne, maigums, sirsnība. Tāpat nevaram iztikt bez labiem pieskārieniem. Mums vajadzīga kopā būšana, kopīgas nodarbes, piemēram, spēles, izbraucieni, lasīšana, maltītes. Šī pieredze rada drošības sajūtu, pašcieņu, piederības saiti. Savukārt bērna vajadzību ignorēšana, nemaz nerunājot par vardarbību, personības izaugsmi apstādina.
Ilgas
Var gadīties, ka, ilgojoties pēc mīlestības un pieņemšanas, pieaugušais bērns pieķeras vecākam, faktiski kļūstot atkarīgs no vecāka emocijām un vērtējumiem. Šādiem cilvēkiem raksturīga pārspīlēta vēlme pēc atbalsta no vecākiem, koncentrēšanās uz tā, ko viņi „varētu padomāt”. Vienlaicīgi vecāka figūra tiek uztverta pretrunīgi, jo pastāv arī sāpes un dusmas, kas saistītas ar neattaisnotām cerībām.
Kāds piemērs. 30gadīgā sieviete dalās ar bažām sakarā ar pārvākšanos uz savu dzīvokli: „Protams, man laiks dzīvot atsevišķi, bet vai tētis pats tiks galā ar mammu?” Te mums ir darīšana ne tikai ar pārspīlētu sakni starp meitu un tēvu, bet arī lomu sajaukšanu.
Kas ir šī meita? Tēta partnere? Aukle? Ģimenes miera sargātāja?
Diemžēl viņa nespēj atstāt vecāku mājas un izveidot attiecības ar citu vīrieti, jo ir neadekvāti pieķērusies savam tētim. Savukārt māti viņa uztver kā despotisku kritiķi, kura nekad nav spējusi izrādīt bērniem sirsnīgumu.
Laulībā šādai sievietei var būt tendence sagaidīt no vīra mātes to, ko viņa nav saņēmusi savās mājās. Savukārt vīrs nemitīgi tiks salīdzināts ar „ideālo tēti”. Neapzinātas pretenzijas un neapmierinātība ar saviem vecākiem tiks projicēti uz dzīvesbiedru.
Iespējams, šī sieviete iestāsies klosterī. Bet arī tur viņa sagaidīs, ka priekšniece būt labsirdīga mammīte, kurai jāsaprot visas bērniņa vajadzības. Pretējā gadījumā „bērniņš” jutīsies atstumts. Protams, tētim šī klostermāsa zvanīs katru dienu. Tāpat viņa pavadīs ar tēti visu atvaļinājuma laiku.
Un vīrieši?
To pašu var attiecināt uz vīrieti, kuram izveidojusies neadekvāti cieša saite ar māti. Šādās ģimenēs reālais mātes partneris ir dēls, nevis vīrs. Arī turpmāk par spīti vecumam viņš vienmēr paliek „Jānītis”. Ar šādu vārdu vīrietis izaugt nevar. Traģēdija pastiprinās, ja māte atļaujas slikti izteikties par tēvu, lūdzot dēlam „nebūt tādam kā viņš”.
Tad pastāv risks, ka dēls mammai blakus paliks par mūžīgo vecpuisi vai arī izveidos nestabilu laulību. Viņš var nodibināt īslaicīgas attiecības, kuras sabruks seksuālas intereses mazināšanas iespaidā. Šāds „vīrs” ātri vien atgriezīsies pie mammas. Tāpat viņš var izvairīties no dzimtas turpināšanas, ilgojoties palikt savai sievai par „vienīgo bērnu”. Gadās, ka šādi vīrieši izvēlas homoseksuālas attiecības, dramatiskā un destruktīvā veidā meklējot sev “tēvu”.
Kur sākas mīlestība?
Nobriedušas attiecības ar apkārtējiem ir iespējamas tad, ja cilvēks prot bez bailēm un vainas sajūtas aiziet no vecāku mājām, sajust, ka viņš ir brīva personība, nevis mammas un tēta „turpinājums”. Pretējā gadījumā jauna ģimene, klosteris vai seminārs šiem „pieaugušajiem” ir tikai bēgšanas mēģinājums. Cilvēks apgalvo: „Atklāju, ka man ir aicinājums”. Tomēr patiesībā nav ne aicinājuma, ne mīlestības.
Būtu labi uzdot sev jautājumu: ko es sagaidu no vīra/sievas? Ko man nav iedevuši vecāki? Kādas ilgas un vajadzības paliek neapmierinātas?
Laulātais draugs ir aicināts apdāvināt mūs ar laulāto mīlestību. Tomēr nav viņa spēkos iedot mums to, ko nav iedevuši vecāki. Atliek vien atzīt patiesību par savu pagātni, nosaukt lietas īstajos vārdos, apraudāt visus zaudējumus un piedot.
Nākamais solis ir iemācīties skaidri runāt par savām gaidām un vajadzībām, necerot, ka vīrs vai sieva „tāpat sapratīs”. Nesapratīs.
Visai bieži nesaņemot to, ko klusumā sagaidām, ķeramies klāt spiedienam, draudiem, žēlumam. Patiesībā tā ir manipulācija, veids, kā valdīt pār apkārtējiem. Pasaki tieši, ko tu vēlies. Spēj pieņemt atteikumu. Mācies veidot sarunas un meklēt kompromisus.
Mūsu bērni nav mūsu īpašums
Bērni vecākiem nepieder. Vecāku uzdevums ir labi “uztrenēt” bērnus, sagatavot viņus patstāvīgai dzīvei. Ja neesam to saņēmuši no vecākiem, varam pieņemt lēmumu un izvēlēties sev citus „trenerus”, apzināti piestrādāt pie savas vērtību sistēmas. Tāpat varam strādāt ar sevi, iepazīt sevi, mācīties to, kas ir mīlestība pret sevi un tuvāko.
Laulība ir visintīmākais attiecību veids starp cilvēkiem. Laulātie draugi ir aicināti dalīties viens ar otru it visā. Līdz ar to viņiem nepieciešams nodalīties no vecākiem, lai kļūtu par dāvanu vīram vai sievai brīvībā un mīlestībā. Pie šāda risinājuma laulātie spēs uzturēt arī labas (vai vismaz ciešamas) attiecības ar vecākiem, ievērojot veselīgas robežas un iztiekot bez manipulēšanas.
Avots: tavasirds.com