Pavisam nesen lielu popularitāti guva kādas veterinārklīnikas darbinieku raksts par to, cik svarīgi ir dzīvnieku saimniekiem būt kopā ar viņu mīluļiem to pēdējos dzīves mirkļos, kad nepieciešama eitanāzija.
Protams, dzīvnieciņa aiziešana ir smags notikums, jo bieži vien mazie četrkājaiņi kļūst par mūsu tuviem draugiem un pilnvērtīgiem ģimenes locekļiem. Taču ir cilvēki, kuri paliek ar saviem mīluļiem līdz pēdējam un ir tādi, kuri paliek aiz procedūras kabineta durvīm. Iemesli tam ir dažādi.
Šis stāsts vairāk domāts tiem, kas gaida aiz durvīm.
Tikai muļķi uzskata, ka dzīvnieki neizjūt emocijas. Viņiem, ne sliktāk, kā cilvēkiem, ir pazīstamas gan sāpes, gan mīlestība un naids, gan bailes. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tev nav morālu tiesību atstāt viņus vienus viņu dzīves pēdējos brīžos, tad, kad tu viņiem esi visvairāk vajadzīgs.
Tajā dienā, kad mēs ņemam kādu aizgādībā, mums jau ir jāsaprot, ka reiz pienāks brīdis arī šķirties. Bez šaubām, tā diena būs briesmīga, bet tāda nu ir…
Visvienkāršākais veids, kā izprast sava mīluļa jūtas, ir iztēloties sevi viņa vietā. Ko tu jutīsi savos pēdējos mirkļos, palicis viens, kad visi tie, ar kuriem tu esi gājis roku rokā pa dzīvi, tevi būs atstājuši? Nav pašas labākās domas…
Veterinārārsts saka, ka tie dzīvnieciņi, kurus saimnieki atstāj vienus, turpina skatīties uz durvīm vai ar skatienu meklē telpa saimnieku, kas ir pilnīgi loģiski. Savā pēdējā mirklī arī mēs gribēsim redzēt savu vistuvāko cilvēku. Tas ir tas, kas mūs vieno ar dzīvniekiem.
Ej uz nākamo lapu un lasi turpinājumu!